man liekas, kad saproti, ka pasaule indivīdam neko nav parādā, un ka tomēr visu, ko pasaule iemet sejā, esi pelnījis kā mācību, tad sāp mazāk. nu labi, varbūt sāp tikpat vai vairāk, bet tomēr ir vairāk apzināšanās un izgaismotības. kad ir izgaismotības laukums, tad attiecīgi ir arī vismaz kaut kāds stingrs izejas punkts. un uz tā pamata vismaz var sākt kaut ko darīt. galvenokārt, protams, mēģināt tikt ar sevi galā. lieta jau tā, ka no pagātnes konsekvencēm pilnībā izbēgt nevar. tas, kas samierina kādreizējo, ir atzīšana un repentance.

proti, ja pasaule kaut ko piespēlē, tad tas ir vai nu tev uzdotais, tas tev top par uzdevumu, vai arī dabū pēc saviem nopelniem. izklausās jau vienkārši. bet nav