Es par šo reiz runāju ar vienu cilvēku, un man teica, ka dabā tikai sākumā tā ir, kad esi iznācis no pilsētas. Tad kad tu padzīvo dabā kādu laiku, kad tās ir tavas mājas un nekur atpakaļ nav jāskrien dzīvot un raust naudu, tad tu sāc justies viens ar visu to, nevis kā nošķirts melnums.

Vēl noskatoties filmu, manī nostiprinājās sajūta, ka cilvēki domā, ka sevi saprot un kontrolē, bet viņi ir kā dzīvnieki, vai ķermeņi, kas ondulējas un izdara kaut ko, un pēc tam viņiem tas jāmēģina saprast vai racionalizēt, bet bieži vienkārši nevar, jo cilvēks nav prāts.