cik labi buutu justies taa, ka viss notiek likumsakariigi un lieliski. man dazhreiz dziivee taa ir bijis. kad lietas pashas no sevis atrisinaas un uzrodas.
tagad jau vairaakus meeneshus es leeni sliidu kaa beigta siljkje pluuduudenjos, kurai visaadas drazas un atkritumi kjeras apkaart un nelaizh valjaa.
es zinu, ka kaut kur kodolaa manii ir skaista un dziivesprieciiga buutne, kas zina un grib. bet es tik ilgi jau gulju.

vistrakaak ir redzeet sev skaistumu apkaart, un justies, ka tam ar tevi nav nekaada sakara. mees veel aizvakar ar meiteneem staigaajaam pa Itaalijas zaabaka pashu papeedi, klainjojaam pa dreamy akmenjainu vecpilseetinju ar shauraam ielinjaam un viitenjaugiem uz sienaam, kur vecas tantinjas un onkulji un beerni mierpilni seedeeja dienviduu un klusi sarunaajaas saulee un eenaa, eedaam milziigus creamy saldeejumus vafelee seezhot pie struuklakas un piipeejaam cigaretes, dzeeraam aukstu prosecco svilinoshaas pludmales smiltiis un peldeejaamies svaigi zaljaa veejainaa juuraa. bet visu to laiku kaa tumshs baisulis, kaa gliemis kaklaa, taadas skumjas un nezinja par naakotni, un bezceriiba. viss beidzas un beidzas un beidzas.

vakar es kaarteejo reizi nolaidos stanstedas lidostaa viena nakts melnumaa. staaveeju vienaldziigi uz pases kontroli, vienaldziigi pirku tuncha sendvichu un vienaldziigi aaraa piipeeju cigareti. tagad esmu atpaklaj un es nezinu, kas notiks ar manu dziivi. peec visa, kam esmu bijusi cauri, ko esmu sasniegusi un izdariijusi, es veelaizvien juutos kaa mazs beerns, kas neko nemaak un nezina un nevar. un cilveeku, kas vareetu izpaliidzeet un izlemt manaa vietaa paliek aizvien mazaak un man aizvien neertaak paluugt.

bet no otras puses viss ir labi. aaraa ir maigs vakars un es seezhu daarzaa. viss ir mieriigi pie apvaarshnjiem un nekas nesaap, klaigaa kaijas. taas shausmas ir tajaa, ka viss ir mieriigi bet tragjiski.