lielākā daļa tavu pēdējo ierakstu uzkrītošā atkārtojumībā sludina personīgās vienaldzības evanģēliju. lai gan tas tiek it kā tiek pamatots, tomēr par skādi nenāktu vēlreiz jautāt - kāpēc? kā vienaldzība pamazām ir izkristalizējusies par centrālo tēmu un asi, ap ko veidot savu narrative self. tevi ir savanģojusi vienaldzība, vai tu esi savanģojusi vienaldzību?

(aizdomājos par tematiskajām tendencēm cibā. piemēram, ir tāds sickboy, lai gan viņu interesē visāda new age un spiritual awareness stuff, cilvēki viņam mēdz pārmest ļaunumu, un tad viņš nebeidz konsekventi ik pa laikam ierakstos (reaģējot uz līdzbiedru komentāriem) piesaukt, ka 'atmodinātas dvēseles gluži kā Lucifers var būt ieradušās arī provocēt, konfrontēt, utt', vārdsakot, lai gan viņu interesē 'garīgums' un viņš kritizē pagrimušos neatmodinātos, vienaldzīgos materiālistiskos cilvēkus (bērnības dvēseles), viņš izmanto sofistiku, lai attaisnotu savās un citu acīs sevi, proti, I can simultaneously eat the cake and keep it intact. jebšu, viņš uzstājas kā mīlestības apustulis, bet kad kāds norāda uz viņa ļaunumu un sliktajām kvalitātēm, tā vietā, lai atteiktos no sevis un pieņemtu sevi un savu vainu, viņš cenšas mīlestību ieraut savā sliktumā ar jēdzienisku alķīmiju, kā rezultātā viņš nav transformējies, kļuvis labāks ne par gramu. which is kind of sad. bet nezinu, kāpēc šo te šeit rakstu. )