pashlaik ir kaa es buutu uzrakstiijusi ruupiigi caur asaraam un asiniim pinjkjeriigi sarezhgjiitu dziives eseju, bet apjautusi, ka viss uzrakstiitais ir nesakariigs, viss kriit gabaliem nost, visu dzeeshu aaraa. dazhreiz uzrodas kaads magneetinjsh, kas manas domas savelk kopaa un taads pusshkjidrs postmodernisks seeriigums izliist, bet nee. nee un nee, nekas nav vairs. man ir taada sajuuta, ka visas beerniibas atminjas un viss skaistums, kas man ir bijis dziivee ir meli un grabazhas. sasodiits, kaa es visam ticeeju un ciiniijos un argumenteeju.

es nezinu vai es varbuut esmu absoluuti tuksha. bet kas tad bija tas ko es zinaaju un jutu un veeleejos? shausmas. buut absoluuti tuksham tik paaragri.

viss man liek justies dumjai un virspuseejai un slinkai un leetai. es negribu ne labo, ne slikto, ne aizraujosho ne apaatisko. panjemiet kaads mani un iestaadiet daarzaa.