tā arī ir, ir bijis divējādi - kad esi viens, nomākts, visu pamests, neiespējamā, beziejas situācijā, prom no mājām un kad visas cerības uz labāku dzīvi ir zudušas, tad apziņa ir ļoti saasināta un pilna, jo esot vienam (vienalga, arī esot cilvēkos var justies ļoti vientuļi un detached) apziņu nekas cits netraucē un tā fokusējas tikai uz tevi pašu, un tad viss spiežas virsū, largely, protams, apziņas dēļ, apkārtējās pasaules objekti ir vairāk objekti, un viņi ar savu vairāk objektismu spiežas virsū un nomāc apziņu, šķiet, apziņa pati ir vainīga pie tā, ka apziņa sevi nomāc, bet tieši tajos lielās apziņas sliktajos brīžos, paliekot ar sevi, tu sāc sevi apzināties kā autonomu sevi un ir iespēja - ja izdzīvo - ka izstrādājas spēcīgs personības un indivīda apzināšanas, pašautonomijas centrs, proti, ka apzinies sevi vairs nevis kā kaut ko, bet kā sevi, tiesa, pirmajā instancē ir tā, ka apzinoties sevi kā sevi, tu sevi nostati iepretim pārējai pasaulei jeb lietām, cilvēkiem, domām, utt, ir tu, tava apziņa par sevi un pasaule, un tas, protams, var būt ļoti sāpīgi, jo, jo vairāk apzinies sevi kā sevi, jo tālāka un nesasniedzamāka var sākt šķist pasaule jebšu tas, kas ir ne-es, un tu nejūti saikni, tas man ir bijis.

bet kā ir tagad? tagad ir uzdevums. ja pirms tam atrodies tādā kā transitory sliekšņa fāzē, iesviests, tad tagad vismaz, šķiet, ir pamata sajūta un iegājušam pa durvīm, tev atliek tikai darīt lietas, pildīt uzdevumus, ideālus, principus, utt. ir tādi pilnās apziņas brīži, kad ir daudz apziņas, bet nekas nespiežas virsū un tieši pretēji ir labi, tajos mirkļos, dabiski, tu esi pārvarējis nošķīrumu es/ne-es, es VS pasaule, tajos es jūtu saikni ar pasauli un to, ka es piedalos pasaulē. apziņa apzinās ne tikai sevi vienu pašu iepretīm milzīgajiem, svešajiem objektiem, kas atrodas ārpus patības, bet apziņa apzinās sevi pasaulē, patību objektos un objektus patībā, tas nav tā, kā matemātiski/analītiski es+pasaule vai otrādi, tur nav mākslīga nošķīruma, apziņa apzinās pasauli un patību kā pasaules daļu, ietvertu pasaulē, un pasauli kā patības daļu. viens ir, kad visu ļoti apzinies un viss izskatās svešs, bet nākošais ir tad, kad nekas nav svešs, viss ir tuvu, tāda apziņa man tagad ir, bet "nekas nav svešs" nenozīmē, ka apziņa nebrīnās, katru dienu es ievēroju/apzinos kaut ko šķietami vecu kā no jauna, piepešu, tūlītēju, pastāvošu, jo vecais nepastāv, vecais ir bijušais, bet tagadnīgais pastāv un ir te, tādā nozīmē kaut vai franču revolūcija var nebūt 'kaut kas vecs', arī par to var reflektēt kā par kaut ko jaunu, tūlītēju, piepešu un te-esošu.

man tagad ir tā, ka es apzinos, ka piedalos pasaulē. labi, manā gadījumā tā ir mīlestība un cilvēks, bet es domāju, ka ir tonnām veidu, kā var piedalīties pasaulē. tikai, man liekas, vispirms ir tā sliktā, spiedīgā apziņa, no kuras gribas bēgt (bēgt no sevis ir tas pats, kas mēģinājums bēgt no apziņas) , tad ir piedalīšanās, uzdrīkstēšanās piedalīties, izkāpšana, nē, izmešanās no komforta zonas, un tikai pēc piedalīšanās pamazām noskaidrojas labā piln-apziņa, nekad nebūs tā, ka vispirms par pliku velti no gaisa nokrīt piln-apziņa, un, lūk, tikai tad es sākšu piedalīties, nē, iesākumā ir piedalīšanās, un, jā, tas nav viegli.

un vēl ir tā, pilnās apziņas brīžos tu vairāk gribi paklusēt un ļaut runāt pasaulei, vēlies ieklausīties pasaules dziesmā (pasaule ir dziesma, tas ir mūsu pirmās pakāpes pilnās apziņas false consciousness, kas mūsu detached patībai pasaules objektus parāda kā svešus, tālus, aukstus, lielus, milzonīgus un spiedīgus, īstenībā tā nav, mums tā sākotnēji liekas, jo caur vientulības un atdalītības sāpēm mēs visbeidzot apzināmies un ieraugām sevi kā sevi, kā eksistējošu, autonomu, individuālu sevi, centra dzimšana un noslāņošanās ir sāpīga, tāpēc likumsakarīgi, ka mums apziņa apkārtējo pasauli rāda, kā apgrūtinājumu, jo mums liekas, ka tas trauc'dzimtošajam centram)