Man bieži ir gribējies tev ierakstīt, ka tieši tu man liecies kaut kas tāds, ko es saprotu ar vārdiem "īsts cilvēks" (ne dzīvnieks, ne mašīna, ne kaut kādu psihes funkciju summa, bet cilvēks kā būtne, kura īstumu nosaka tieši visa tā neizdevīgā eksistenciālās bezjēgas apzināšanās, turklāt maz zinu tādus, kas tik kvalitatīvi spētu par to reflektēt), bet saprotu, ka katrs ar tiem (vārdiem "īsts cilvēks") saprotam kaut ko citu, galvenais, lai saprotam, ko saprot otrs