mēdz notikt tā, ka no pozīcijas 'nekas nav bijis liktenīgs' cilvēks nonāk pie atziņas, ka 'viss ir bijis liktenīgs' .
bet tik un tā - kāpēc vajag to efektu un liktenīgumu? ja kāds ar savu darbu vai vārdiem uzlabo dzīvi, kaut uz sekundi, vismaz vienam cilvēkam, ir vērts to darīt, jo šīs rīcības morālais labums pirmām kārtām būs nācis pašam veicējam par labu. tāpat arī ar slikta darīšanu - darot kādam sliktu, mēs darām sliktu pirmām kārtām paši sev. un ja tu ciet, tas vienmēr ir liktenīgi, visa un sevis bezjēdzības izjušanas smagums patiesībā savu svaru rod liktenīgumā, jo liktenīgums ir smags.