vakar vakaraa, ap pusnakti, biju jau iesliigusi siltaa miegaa, kad dzirdeeju, ka aizceertas aardurvis. manai dziivoklja biedrenei bija vakara mainja, tad vinja parasti ap to laiku paarnaak maajaas. bet tad es dzirdeeju, ka kaut kas ir neriktiigi, jo vinja saaka histeeriski raudaat, vinja aizgaaja uz dziivojamo istabu un tur klepoja un raudaaja. es gribeeju, kaa jau cilveeks, iet un prasiit, kas vinjai kaish, bet taa kaa otra mana dziivoklja biedrene arii nekaa nereagjeeja, un taa kaa man bija uzvilktas nieciigas guleeshanas dreebes, un taa, kaa man ir bail no emocionaaliem cilveekiem, es vienkaarshi guleeju tumsaa un klausiijos kaa vinja kaadas 20 minuutes raudaaja, tad iesleedzaas istabaa un aizgaaja guleet.
tas ir shausmiigi. cilveekiem ir jaapatur emocijas privaatas. es zinu, ka, ja es tur raudaatu, vinja noteikti atnaaktu pie manis.
mani visvairaak biedee taadi cilveeki, kas ir ljoti stipri un collected un optimistiski, bet tad izvirst dramatiskaas histeerijaas. taapeec, manupraat, ir veseliigi buut emocionaalam cilveekam, taadaa noziimee, ka vinjsh neapspiezh emocijas liidz peedeejam, un tad absoluuti sevi sagrauj no beedaam vai dusmaam vai sashutuma. protams, es nezinu, kas vinjai ir noticis. es apsveeru dazhaadus variantus, ka varbuut maajup celjaa vinjai uzbruka kaads ljauns viirietis, taa kaa mums te pa labi pa kreisi dur cilveekus autobusos un uz ielas dienas laikaa, vai arii vinjai kaads gjimenes loceklis ir nomiris, bet visticamaak vinja atkal raud deelj sava bijushaa drauga, ko es nesaprotu, jo cik es to dzheku esmu redzeejusi vinjsh ir vaajsh un neizleemiigs puskoka leeceejs, kuram miilestiiba vienmeer ir otrajaa vietaa.