cilvēkiem zinātne patīk, jo viena no zinātnes un zinātniskas teorijas/hipotēzes galvenajām pazīmēm ir spēja prognozēt. (man liekas, cilvēku vairumam visuma fundamentu, mehānisms un kauzalitātes papmatprincipu dziļums ir gaužām vienaldzīgs) tas ir tik izplatīti, ka manuprāt, savā kaismē cilvēki nav tikuši tālāk pār šamaņiem, kas pareģošanas vārdā izmet dzīvnieku kaulus, romiešiem, kas vēroja putnus un čigānieti, kas zīlē tējā vai rokā. vienkārši, zinātne pareģo diezgan precīzi, bet, manuprāt, tas nemaina pašu ideju.

zinātne ir tā, kas pasaka, ka ūdens ir h2o un zibens ir x un y procesu sakrišana un elektrības izlāde debesīs. ok, skaisti. bet man liekas, ka tas neizsmeļ jēdzienu 'zibens' . un ka x + y kombinācija izlāde patiesībā nemaz nav tas pats, kas zibens kā tāds, matemātika jau arī ir tikai konvencionāli simboli, matemātika nav tur, ārā, tie skaitļi pastāv mūsu galvās un uz papīra, nevis pie zibens, utt. cilvēkiem vienkārši patīk, ka zinātne nosprauž kaut kādu konkrētu, skaidru, universālu, pat neapgāžamu zibens, ūdens, gravitācijas, utt definīciju, cilvēkiem patīk, ka šādi tiek rastas zāles pret traumatisko neziņu visuma priekšā un mīklaino klusumu, kuru viņi saņem pretī no tā. tiktāl viss ok un saprotami, normāli, cilvēki visos laikos darījuši viskaut ko. tikai man liekas, ja parāk uz to ieslīgst un absolutizē, tad riskē nonākt tādā pašā situācijā, kā dažādu amerikāņu autoru grāmatas "Kā nopelnīt pirmo miljonu" , "Kā iegūt draugus" , "Tava veiksmes formula" , jeb 100 lappusēs uzrakstīt "Viss par filozofiju" . nav brīnums, ka ļaudīm tik ļoti patīk Koelju vai, kāpēc rietumos psiholoģija ir kaut kas kruts.