visu dienu esmu noseedeejusi gultaa, rakstot eseju par to kaa praats subordinee kjermeni, taapeec cilveeki ir nelaimiigi un pa pusei mirushi, kas ir ironiski tieshi taapeec, ka es taa pashlaik juutos. viss ko es shodien esmu eedusi ir bljoda vaariitu kartupelju un saulespukju seeklas. esmu izdzeerusi daudz kafijas un man ljoti saap labais muguras saans. man galva leenaam atsakaas straadaat un tajaa vietaa pildaas ar visaadaam mujkjiigaam velmeem kas nav saistiitas ar intelektuaalu domaashanu. man ljoti gribas uzpiipeet un iedzert glaaziti likjiera jebkaada, un paarspiileeti shuupoties dziesmu ritmos. un man gribas skatiities uz cilveekiem un vinjiem aciis un ar vinjiem runaat un taa lai vinji silti smarzho un spiest vinjiem roku.
man tieshaam shkjiet ka visi akadeemikji ir ljauni shausmiigi roboti ar dzelzs zhokljiem kas grib no cilveekiem izspiest peedeejaas dziiviibas sulinjas. taapat arii kapitaalisti. un es bailiigaa muljkje ka es nevaru no shiis huinjas vienu reizi par visaam atsvabinaaties taa kaa tas viirietis avataraa.