cilveeki atbrauc dziivot uz pilseetu, kur ik uz solja aukstaa, nekaartiigaa un nepatiikamaa apkaartne dara paari vinju manjaam. tad vinji sevi iesloga mazaa istabaa un pusi savas dziives laika pavada vergojot, lai vareetu atljauties reizi gadaa aizbraukt no pilseetas un atpuutinaat savas samociitaas manjas.

es gribeetu tagad smarzhot sarkanu rozi un skatiities zeltainaa saulrietaa un praatu aiz ausiim man veldzeetu vaalodzes vai arii parastaas lauku shalkas. vai arii smarzhot eglju zarinju, es vinju aizdedzinaatu ar shkjiltavinjaam un smarzhotu un skatiitos saulrietaa, un teeja garshotu citaadaak.

esot cileekam, ir ljoti svariigi, manupraat, pats svariigaakais, lai apkaartne rosinaatu dziivot veelmi, lai apkaartne ir esteetiska un kosha un rosinosha. tikai tad gribas dziivot un elpot un skriet.