bet - tā kā uzskatu, ka mīlestība nav slimība, kas te nekontrolēti uznāk, te aiziet, ar visādām rozā brillēm un realitātes deformācijām, domāju, ka liela daļa gribas un secīgas atvērtības akta tur ir iesaistīts. piemēram, puisis ievēro kādu meiteni, viņš viņu ievēro, bet vēl nezi, nesaprot, kāpēc, tomēr ar katru nākošo reizi viņš no visiem cilvēkiem pamana tieši viņu. bet viņa, protams, nepamana viņu. tad pēc kāda laika šaubu puisis beidzot saņemās un grib pārbaudīt, vai ir iemīlējies (jo viņu pašu interesē uzzināt, kāpēc uzmanība it kā autofokusējas tieši uz šo meiteni) un sper pirmo soli. meitene sākumā, protams, ir šokā, negaidītībā, piepešums, utt, "kas viņš tāds vispār ir" , tālākais, manuprāt, lielā mērā ir atkarīgs no tā, cik atvērta ir jaunkundze. viņa nevar uzreiz zināt - ja tas puisis kā no zila gaisa pēkšņi nokrīt ar kvēliem jūtu un uzmanības apliecinājumiem. jā, sākumā viņa nav uzreiz kā bez prāta par šo puisi, BET - viņa vienlaikus nejūt nekādu repulsion, varētu teikt, ka jaunskungs nav smādējams, un ar savu drosmīgo soli ir ieintriģējis un tā kā uzmanību saista, tāpēc var jau pameģināt. pēc tam puisis saprot, ka ir iemīlējies, viņš ir pārbaudījis sevi un viņu, un, jā, uzmanībai, fokusam uz viņu tomēr ir kāds pamatojums. un ja meitene gribēs viņu mīlēt, tad viņa arī iemīlēs. visupirmām, mīlēt ir jagrib, ir jābūt atvērtam pret mīlestības faktu, un kad bākšš pēkšņi šāda iespēja nokrīt no zila gaisa, un ja tas otrs neliekas galīgs tirliņš, tad skaidrs, ka visums savā ziņā atsaucas. un ja visums sauc, tad arī man jāatsaucas. protams, var bloķēt un bloķēt, un gaidīt, kad visums rokās iemetīs kādu 'labāku', "īsto", princi baltā zirgā, nākošo, utt, kādu, kas kvantitatīvi varbūt būtu krāšņāks un tad šķitīs, ka šis nu gan derēs un jāņem ciet, bet, kā zināms - ar visumu/dievu nedz tirgojas, nedz kaulējas.
tomēr es piekrītu, ka kaut kāda daļa 'jūtu ķīmijas' un indeterminisma arī tur ir iesaistīta.