Vienkaarshi, ja tieshaam ir taa, ka viss - domas, idejas, patiibas, identitaates, pat mateerijas - var radikaali mainiities, transformeeties, pazust no eksistences, vai uzrasties, un taa dariit no zila gaisa

Nee nepietiekami uzrakstiiju.

Es lasu to graamatu, un pirms tam es salasiijos Sartru. Es nezinu vai esat paziistami ar vinja teoriju, ka cilveeks ir tukshums, bez identitaates, bet konstanta transcendence, doto lielumu un situaaciju nihilaacija.

Jebkuraa gadijumaa, ir tik bailiigi, jo viss ir tik cauriem diegiem austs. Man ir taada sajuuta, ka es esmu puktinjsh, eziitis miglaa, kas paarvietojas laikaa, vai driizaak, laiks paarvietojas ar mani, un mees abi kaa nabadzinji kaut kur plivinaamies lielaa kosmosa bljodaa, kur viss ir buuveets no miraazhaam un iluuzijaam, un vieniigaa saikne ar realitati ir parunaaties ar citiem cilveekiem. Es vispaar juutos taads mazs eziitis peedeejaa laikaa, man tieshaam gribas panjemt mazu pauninju ar sieru un rupjmaiziiti, un aiziet projaam pa rudens lapaam, miglaa, jo nekas vairs nav iists un noturiigs.

Viss mainaas kaa virpulis.