par daudz informācijas, tāpēc ir vajadzīgs fokuss. iedomājies, tu nonāc vietā, mežā, kādā dabas parkā vai vēsturisku celtņu rezervātā, kur viss, katra ainava, katra celtn ir unikāls un it kā izšķiroši svarīgs, tāpēc gribās redzēt isu, bet biļete ir dārga un der tikai vienai dienai, jeb, pareizāk sakot, divpasmit stundām. pieņemsim, ka parks ir tik milzīgs, ka tajās divpadsmit stundās gluži vienkārši nav iespējams apskatīt visu. un pat ja nākošajā dienā izvēlies tērēt milzīgo summu, lai tiktu parkā vēlreiz, nepārtraukti kustoties pa citu maršrutu, tu tik un tā būsi redzējis labi ja 42% no visa parka. tad ko darīt ? kļūt par bagātnieki, lai pakāpeniski, dienu pa dienai, apskatītu visu parku (galā izrādītos, ka pastāv vēl pazemes ejas, kur ir divtik daudz ko redzēt) , vai samierināties ar vienreizēju apmeklējumu, līdz sirds dziļumiem izbaudot to, ko redzi ejot pa vienu maršrutu un taku, vai arī, mīļās neziņas un sirdsmiera labad, izvēlies neapmeklēt rezervātu un turpināt sutēt kuslā ignorancē.

jāņem vērā, ka ir cilvēki, kas nekad nav redzējuši Venēciju, vai bijuši Parīzē. tāpat arī jāņem vērā, ka, piemēram, Latvijā ir cilvēki, kas trīsreiz bijuši Venēcijā, bet ne reizi Daugavpilī vai Dagdā.
un - jāņem vērā, ka ir cilvēki, kas zin gan par Daugavpili, gan Dagdu, gan Venēciju, gan Romu, bet visu mūžu pārsvarā ir dzīvojušies pa savu dzimto novadu, pārzinot katru tā sīkāko taku, iedzīvotāju, meža zvēru un vēstures norises, zinot un protot pastāstīt krāšnus stāstus par tādu un tādu priedi, izdziedāt novadam raksturīgās dziesmas, pavēstīt dažādus nostāstus par tuvāko baznīcu, bet kā lielāko "ārpasaules" piedzīvojumu spēdami nosaukt vienreizējo, vai divreizējo vizīti uz galvaspilsētu un tās tirgu pirms sazin cik gadiem. viņi zin par Venēciju, tās kanāliem, torņiem, viņi zin, ka Venēcija vai Parīze ir skaista un dižena vieta, bet dzimtais novads, viņuprāt, tāpat ir skaistāks, un pat ja Venēcija varbūt ir skaistāka un dižāka par mazo novadu, viņi tik un tā sevišķi nesatraucās un nelauž šķēpus par to, ka Venēcijā nav bijuši.