Man tā bija trešdien. Nostrādāju no pieciem līdz pustrijiem rītā, aizbraucu mājās, pus11 gāju uz otru darbu, tad biju mājās īsi pēc trijiem, pagulēju četrdesmit minūtes un jau piecos sāku nākamo deviņu stundu maiņu. Atbraucu mājās, pagulēju trīs stundas un piecēlos, jo man vairāk kā mēnesi nebija bijis brīvs vakars, kurā nebūtu jābūt kādā no darbiem, ēdu našķus, staigāju halātā un jutu ļoti smeldzīgu gandarījumu. Nākamajā rītā gan bija bēdīgi, jo tā kā beidzot bija bijis brīdis sev, es sapratu, ka man būtu gandrīz neiespējami izdarīt vēl vairāk, bet atgriešanās skolā un finanses tāpat vēl karājas uz naža asmens. Tomēr nevajag arī žēloties, jo kā kaut kādi veci indiāņi varbūt neteica, bet noteikti varētu būt teikuši - pirms vēl nekas nav zaudēts, vēl nekas nav zaudēts.