Man reibst galva jau nedēļu and I generally feel like whimpering shit. Aizdomas, ka ar savu 24/7 rukāšanu, bad kruasānu diet, negulēšanu, breastfeeding, un stresu esmu sevi totāli bioķīmiski izvarojusi, un palikusi dulna čaula. Atsāku ēst treknu skumbriju, siera kluci un vitamīnus, mēģināšu gulēt diendusas ar bubiku, un darbā pieņemt stoicisku nostāju pret visām vētrām.. fire me if you will, vnk kļūšu beidzot par pusmūža oficiani, kas krāso rozā lūpas un košļā bubble gum. Which is also hard, jo tagad kad strādāju tik 3 dienas, sajūta, ka iepriekšējo 6 dienu workload ir jāiestūķē trīs dienās, plus man jāceļas 5am lai tiktu uz darbu, jāiztur 2.5h commute, which I hate all of it in a row and more bļļļļļe.

Es ienīstu to lohu, kurš izdomāja, ka sievietēm ir jāstrādā - paši strādājiet savus stulbos darbus un brauciet jobanā metro un pērciet Sainsburys debīlās aukstās siermaizes raudulīgām pusdienām, no thank you.

I need to change something, bet es nevaru iedomāties kā un ko. Plus vai tad man ir dzīvības enerģija kaut ko mainīt / uzsākt - probably, but it doesn't feel that way, such prospect just feels further rapey.

Vienīgais, kas mani nomierina un ieaijā šajās skaudrajās, izmisīgajās dienās ir bumbulēties ar mīksto, smaržīgo bubiku un darīt viņa lietiņas. I cannot bear anything else and extra. Adults and world is total fuck.