19 April 2022 @ 03:29 pm
Par dimantiem.  
Man patīk pēdējā laikā, kad es kādam (well mostly predominantly R) prasu kaut ko izdarīt vai ņaudīgi sagaidu - paņemt un izdarīt pašai, nonšalanti, ar concise slight of hand atkal, tā it kā man nemaz nebūtu grūti, un vēl beigās neapvainoties un nejusties kā upurim, bet gan justies kā frišiņam izdarībniekam, garīgi sev uzsist uz pleca un turpināt iet pasaulītē kā Jezum pa ūdeni.

Cik var vaikstīties un sūdzelēties, raudīt un rakstīt dienasgrāmatā kā simpātija atkal uz mani nepaskatījās, mamma nodarīja pāri un pasaule nesaprot manu mākslu sobbbibity.

Cik gan feins lavandu lauks ir vienkārši darīt lietas dzīvē tā it kā tā būtu tevis paša dzīve, plus vēl kādam atvieglot nastu ar savu izdarībnieka esību, neprasīt un nesūkt kā emo sikspārnim, bet stumt kalnā un tad no tā kalna skatīties uz savu sevis paša apzinīguma pielijušo paradīzi.

Es man šķiet nemaz īsti nesapratu, ka man ir vēl visādi ātrumi pārslēdzami pirms bērna. Iepriekš es domāju, ka varu darīt tikai vienu lietu, un tad atlikušo laiku skumt. Bet tagad es varu izdarīt piecas lietas, bez atlikušā laika, un vēlaizvien priecāties par puķītēm ielas malā.