Šovakar jārunā ar bosiem par atgriešanos darbā. Izmazgāju matus un esmu gatava zūmam.

Tik ļoti negribas, but I'm counting my blessings.

Es neēsmu normāli strādājusi reāli kopš 2019. gada rudens, kad darbs aizvērās uz renovācijām. 2020 un 2021 bija totāls nestandarts, un šogads arī laikam būs.

Man par visu šo laiku, ko esmu pavadījusi mājās ar S ir bijusi sajūta, ka es beidzot piepildu kādu savas dzīves jēgu. Ka atrodos precīzi tajā vietā kur man ir jābūt - negaidu kaut ko citu, Piektdienu, negribu lai laiks iet ātrāk vai lēnāk. Lai arī esmu pretty much constantly exhausted, man ir tā zonas sajūta, kur ir perpetuāla tagadne un manas domas nekavējas nekur citur. So strange and delightful.

Es zinu, ka atgriežoties darbā, es domāšu par mājām un skumšu, un lai cik jauki būtu mani kolēģi un darbiņš, my heart will not be in it. Bet, saprotams! Jo es jau to daru tikai dēļ naudas. Protams, ka I count my blessings, ka man tik ļoti simpatizē darba vide un cilvēki, bet es viņus labprātīgi palaistu, ja man nebūu nepieciešams strādāt. Then again nauda jau nav nekāds end, bet gan means - to vajag paturēt prātā.

Oh well, gribas mazliet pasūkstīties tādai izlepušai un privileģētai, bet es jau zinu un saprotu, ka mans throwness is what it is.

Jebkurā gadījumā, jau vairākus gadus viss, kas notiek, notiek uz labu, tā ka visticamāk arī darbā atgriešanās nesīs kaut kādas jaunas svētības un visādas mazas veiksmītes.