Bērnkopībā mani visvairāk ir pārsteidzis tas, ka pirms ir bērns, ir grūti iztēloties, cik ļoti viņš tev patiks un cik ļoti tev gribēsies ar viņu visu laiku ņemties un uķināties.
1) Man bija paniskas bailes no breastfeeding, bet tagad tie ir labākie dienas brīži, jo it feels like a magical closeness moment with the baby, kur es viņam varu dot ultimate protection, warmth and nourishment all in one. Barot viņu, kamēr viņš ieslīgst siltā nomiedzītī, un piekāst mājas darbus un palikt ar viņu līdz viņš pamostas no dusas, un tad redzēt viņa mazo, priecīgo, silto sejiņu.
Es saprotu, ka ir sievietes kurām tas nav iespējams, bet tām kurām ir un kuras izvēlas to nedarīt, I just don't understand why would one forgo this ultimate bonding experience. Plus boobs are like the concise universal weapon to soothe in all contexts.
2) Es domāju, ka būs jāiztur pirmie kādi 6 mēneši, kad bērniņam būs jāguļ mūsu istabā, bet tad varēs viņu ielikt pašam savā, un tik mums atkal būs normāla dzīve. Whereas, I adore co-sleeping. Kamēr R sūkstas un sūdzas, ka viņam sāp mugura, gultā nav vietas, ko sīkumiņš iedomājas, un now it's a bad habit, I love it un man nav žēl savas muguras. Es arī negribētu lai mani kaut kur nobāž aukstā, neērtā bēbju gultiņā, kamēr var gulēt siltā midziņā pie vecākiem. Es tiešām nezinu, kā šis viss beigsies, bet co-sleeping seems so logical and correct and comforting for the baby, ka citādāk man atkal šķiet kā kaut kāds NHS nacisms.
3) Stuff and things - vēl esot stāvoklī, es tik jūtūbēju vlogeres un brausoju listes ar ko tik man nevajadzēs, while the truth is, vajag tik maz. Visas lietas, kas mūsdienās ir izdomātas, protams ir lovely and cute, bet literally not necessary. Tā nu man stāv visādi pričendāļi un drēbītes neizmantoti, slinkums ielikt Vintedā. Bēbītim reāli vajag tikai dipeys, vati, marlītes, bodysuits, pāris mantiņas un ratiņus, boobs and unlimited cuddles.
4) Outs and abouts - kas mani sākumā ļoti iestresoja un nokaitināja, ir women peer pressure viskautkur bumbulēties apkārt ar bēbīti, jo pilsētā un rietumu dzīvesveidā ir tik ierasts visur skriet pa galvu pa kaklu un ar visiem pēc kārtas burzīties, ka pat bērnam piedzimstot, grūti apstāties. Man sākumā ļoti nepatika cālīti viskautkur vest un ņemt, jo instinktīvi šķita, it is not for him, ka viņš visticamāk grib normāli atpūsties mājās, nevis skraidīt pa grupiņām, braukt neērtā car seat uz veikalu, staipīt neērtā carrier uz kafūzi, vai atrādīties visādiem cilvēkiem. Ja es kādreiz vēl būšu stāvoklī, tad ceturto trimestri pavadīšu totālā hibernācijā kā tāda kārtīga nemoderna sieviete - fuk socializing.
Basically, I feel like, man īpaši nepietrūkst manas iepriekšējās personas, vīns pagaidīs, ceļošana pagaidīs, Jungu tāpat nekad visticamāk neizlasīšu, but all is in my collective unconscious anyway. Vienīgais, kas man mazliet žēl, ir ka fiziski nespēju vairs tik daudz laika un enerģijas veltīt R, as I am so exhausted, bet, in retrospect it will have been just a short phase. And you just constantly feel like, you can be stretched limitlessly out of love for this little tiny.
1) Man bija paniskas bailes no breastfeeding, bet tagad tie ir labākie dienas brīži, jo it feels like a magical closeness moment with the baby, kur es viņam varu dot ultimate protection, warmth and nourishment all in one. Barot viņu, kamēr viņš ieslīgst siltā nomiedzītī, un piekāst mājas darbus un palikt ar viņu līdz viņš pamostas no dusas, un tad redzēt viņa mazo, priecīgo, silto sejiņu.
Es saprotu, ka ir sievietes kurām tas nav iespējams, bet tām kurām ir un kuras izvēlas to nedarīt, I just don't understand why would one forgo this ultimate bonding experience. Plus boobs are like the concise universal weapon to soothe in all contexts.
2) Es domāju, ka būs jāiztur pirmie kādi 6 mēneši, kad bērniņam būs jāguļ mūsu istabā, bet tad varēs viņu ielikt pašam savā, un tik mums atkal būs normāla dzīve. Whereas, I adore co-sleeping. Kamēr R sūkstas un sūdzas, ka viņam sāp mugura, gultā nav vietas, ko sīkumiņš iedomājas, un now it's a bad habit, I love it un man nav žēl savas muguras. Es arī negribētu lai mani kaut kur nobāž aukstā, neērtā bēbju gultiņā, kamēr var gulēt siltā midziņā pie vecākiem. Es tiešām nezinu, kā šis viss beigsies, bet co-sleeping seems so logical and correct and comforting for the baby, ka citādāk man atkal šķiet kā kaut kāds NHS nacisms.
3) Stuff and things - vēl esot stāvoklī, es tik jūtūbēju vlogeres un brausoju listes ar ko tik man nevajadzēs, while the truth is, vajag tik maz. Visas lietas, kas mūsdienās ir izdomātas, protams ir lovely and cute, bet literally not necessary. Tā nu man stāv visādi pričendāļi un drēbītes neizmantoti, slinkums ielikt Vintedā. Bēbītim reāli vajag tikai dipeys, vati, marlītes, bodysuits, pāris mantiņas un ratiņus, boobs and unlimited cuddles.
4) Outs and abouts - kas mani sākumā ļoti iestresoja un nokaitināja, ir women peer pressure viskautkur bumbulēties apkārt ar bēbīti, jo pilsētā un rietumu dzīvesveidā ir tik ierasts visur skriet pa galvu pa kaklu un ar visiem pēc kārtas burzīties, ka pat bērnam piedzimstot, grūti apstāties. Man sākumā ļoti nepatika cālīti viskautkur vest un ņemt, jo instinktīvi šķita, it is not for him, ka viņš visticamāk grib normāli atpūsties mājās, nevis skraidīt pa grupiņām, braukt neērtā car seat uz veikalu, staipīt neērtā carrier uz kafūzi, vai atrādīties visādiem cilvēkiem. Ja es kādreiz vēl būšu stāvoklī, tad ceturto trimestri pavadīšu totālā hibernācijā kā tāda kārtīga nemoderna sieviete - fuk socializing.
Basically, I feel like, man īpaši nepietrūkst manas iepriekšējās personas, vīns pagaidīs, ceļošana pagaidīs, Jungu tāpat nekad visticamāk neizlasīšu, but all is in my collective unconscious anyway. Vienīgais, kas man mazliet žēl, ir ka fiziski nespēju vairs tik daudz laika un enerģijas veltīt R, as I am so exhausted, bet, in retrospect it will have been just a short phase. And you just constantly feel like, you can be stretched limitlessly out of love for this little tiny.
2 atziņas | teikt