Cik labi tagad būtu ierausties dīvānā, Ziemassvētku gaismiņu apmirdzētai un ar muzičku un karstvīna krūzīti splurdžoties dāvanās mīļuļīšiem. Atceros laikus, kad es vienkārši tāpēc ka bija nauda, iztērēju nedomādama random dārgās dāvanās visiem a la God bless us, everyone!

Bet tagad ir mazliet sajūta, ka piesardzīgi un aizliedzīgi sēžu apokalipses priekšvakarā un drebu un griežu zobus, jo neko vairs nezinu un nesaprotu un naudas arī vairs nav daudz. It is a time of more love and substance, bet kurš to būtu domājis, ka lai saņemtu ir no viskautkā jāatsakās.. lol.

Man gribētos apsēsties uz kādu nopietnu dienu un visu izvērtēt. Kur atrodas pasaule un kur es tajā? Kāda ir mana atbildība, un ar ko man rēķināties? Izdomāt visādus plānus B, C un Omega.
Bet ikdiena ir tik ātra un pavirša un virspusēja, un paradoksāli amorālas šķiet dziļdomības alkas.

Bet varbūt man vienkārši ir jāiemācās tagad būt cita laikmeta cilvēkam, kurš netaisa augu dienu ņē un ļē, bet zibenīgi noorientējas un stumj, aci nemirkšķinādams. Kā vienmēr ir nekristīgi atpakaļ skatīties, jāiet uz priekšu un jādara vairāk ar katru elpas vilcienu.