Tāda sajūta, ka vai nu nav laika vai tiesību padomāt. Ka visu uzrauga kaut kāds tramīgs ghost of the bad faiths, un vaktē katru manu rīcību un domu, vai tur nepamana ko nenovīdīgu, nepatiesu vai grēcīgu/kļūdainu. Tādās mīlīgās spīlēs atrasties, kuras būtu grēks nokratīt, un īsti negribas. Bet atmiņa par vaļību un iklaidību un nenovīdību, romantisko ēnas pusi arī vajā.
Paldies Dievam, es neesmu nekad īsti pieķērusies nekādai 'Sevis' versijai, kur this is me, this is so me, that's typical me, this is for me, now that's me for sure, I do me. Es pilnībā pieļauju, ka es mainos un esmu dažāda, un tas kas man sirdij tuvs bija vakar, šodien ir atblāzma, kur atblāzmas piederās.
Bet tomēr.. man ļoti gribētos vienu brīvu vakariņu, kur es varētu darīt to, ko man dzīvē patīk/patika darīt visvairāk - dzert vīnu, klausīties mūziku un rakstīt no sirds. Bet tā ka es to vairs nedaru, tad tas varbūt nozīmē, ka no, that's not me neither.
Ja senāk šis dziļuma trūkums manī radīja nervozu elektrībiņu un izkaisījumu, tad tagad I lean into those easily and with no fight. Man vienkārši ir tāda sajūta, ka jebkas var notikt un būt un es tam izkuģošu cauri, kā kaut kads reckless spoku kuģa kapteinis. Teju tā it kā palikšana dzīvai nemaz nav nekāda nopietna objektīva..
Un dēļ šīs sajūtas manas pieredzes vairs nešķiet īpaši noteworthy vai diktējamas. Man gribas ierakstīt lielu ierakstu par to un šo un vēl šito, bet tā kā mana savādā, varbūt neirotiskā bravūra saka ka tas nav nekas īpašs, tad es tagad vēlarvien paklusēju.
Plus vēl, es tagad tomēr jūtos paradoksāli arī ļoti ievainojama. Es jūtos gan stipra gan ievainojama karoče. No vienas puses es jūtos kā gracioza, garrokaina, omnipotneta Andželīna Žolī, no otras puses, kā svīstoša, sastresojusies, sagurusi Zālīšu picas, Spraita un kokosbulciņu kafejnīcas tante. Man gribas izmalt visu, un plikt totālā klusumā.
*
Tajā pašā laikā man sevi tik ļoti vairs nemaz nevajag. Man patīk sajūta, ka es pati vairs neesmu īpaši svarīga, un ka es varu BEIDZOT teju pilnībā nodoties. Es zinu, ka generally ieteikums ir me-time un sevi lolot un darīt sev visādas lietas, lai saglabātu saprātu, bet man pēc tā visa neprasās, un tieši šķiet ka būtu anti-saprāts iet darīt kaut kādas random me-lietas vienai pašai kaut kur, kamēr galvena me-lieta man ir acu priekšā un prasa mani. Vienīgais, kas man prasās ir varbūt mazliet vairāk laiciņa, lai gludinātu un šrubētu un taisītu ēst, bet arī tikai tāpēc, lai es būtu labākas vides radītāja viņiem, cuz that's what makes me happy innit. ♡
Paldies Dievam, es neesmu nekad īsti pieķērusies nekādai 'Sevis' versijai, kur this is me, this is so me, that's typical me, this is for me, now that's me for sure, I do me. Es pilnībā pieļauju, ka es mainos un esmu dažāda, un tas kas man sirdij tuvs bija vakar, šodien ir atblāzma, kur atblāzmas piederās.
Bet tomēr.. man ļoti gribētos vienu brīvu vakariņu, kur es varētu darīt to, ko man dzīvē patīk/patika darīt visvairāk - dzert vīnu, klausīties mūziku un rakstīt no sirds. Bet tā ka es to vairs nedaru, tad tas varbūt nozīmē, ka no, that's not me neither.
Ja senāk šis dziļuma trūkums manī radīja nervozu elektrībiņu un izkaisījumu, tad tagad I lean into those easily and with no fight. Man vienkārši ir tāda sajūta, ka jebkas var notikt un būt un es tam izkuģošu cauri, kā kaut kads reckless spoku kuģa kapteinis. Teju tā it kā palikšana dzīvai nemaz nav nekāda nopietna objektīva..
Un dēļ šīs sajūtas manas pieredzes vairs nešķiet īpaši noteworthy vai diktējamas. Man gribas ierakstīt lielu ierakstu par to un šo un vēl šito, bet tā kā mana savādā, varbūt neirotiskā bravūra saka ka tas nav nekas īpašs, tad es tagad vēlarvien paklusēju.
Plus vēl, es tagad tomēr jūtos paradoksāli arī ļoti ievainojama. Es jūtos gan stipra gan ievainojama karoče. No vienas puses es jūtos kā gracioza, garrokaina, omnipotneta Andželīna Žolī, no otras puses, kā svīstoša, sastresojusies, sagurusi Zālīšu picas, Spraita un kokosbulciņu kafejnīcas tante. Man gribas izmalt visu, un plikt totālā klusumā.
*
Tajā pašā laikā man sevi tik ļoti vairs nemaz nevajag. Man patīk sajūta, ka es pati vairs neesmu īpaši svarīga, un ka es varu BEIDZOT teju pilnībā nodoties. Es zinu, ka generally ieteikums ir me-time un sevi lolot un darīt sev visādas lietas, lai saglabātu saprātu, bet man pēc tā visa neprasās, un tieši šķiet ka būtu anti-saprāts iet darīt kaut kādas random me-lietas vienai pašai kaut kur, kamēr galvena me-lieta man ir acu priekšā un prasa mani. Vienīgais, kas man prasās ir varbūt mazliet vairāk laiciņa, lai gludinātu un šrubētu un taisītu ēst, bet arī tikai tāpēc, lai es būtu labākas vides radītāja viņiem, cuz that's what makes me happy innit. ♡
teikt