Man vienmēr ir bail iet uz baznīcu, jo ja man tur prasīs vai es visam ticu, tad man būš jāsamelojas. Jo es vienkārši vēlaizvien neesmu pārliecināta, ka šis viss nav kaut kāds grandiozs sapnis. Es nedomāju, ka cilvēki, vismaz es, īsti spēj atšķirt sapņus no realitātes. Un pat ja Dievs darbojas sapņa līmenī, tad tikuntā, es nemaz nezinu, kā nodefinēt ticību, kā terminu. Laikam tuvākais ir kā JP vienmēr atkārto, ka I act as if.. bet tas ir slikts definējums, jo often I simultaneously act as if I don't. Tā ka es konstanti pati sevi atceļu un ticību anulēju.

Tajā pašā laikā, viss jau ir labi, jo baznīca un Dieviņš jau saprot mūs neticīgos grēciniekus, un viņus nerausta maziņās šaubu instancītes. Showing up always trumps awkwardness that accompanies it, and the welcome is forever.