Vakar naktī es gāju uz toleti, un apsēžoties uz poda pretī vannā ieraudzīju gigantisku zirnekli. Anglijas zirnekļi ir daudz lielāki par Latvijas zirnekļiem. Saviebos, cerot, ka viņš man neuzlēks virsū, pabeidzu savas darīšanas, aizgāju uz virtuvi paņemt salvetes, atnācu atpakaļ uz vannasistabu, un zibenīgi, kā nindža, nospiedu velna izdzimumu. Iespiedu kārtīgi salvetē un izmetu misenē. Nomazgāju rokas un devos atpakaļ uz gultiņu. Taču, ak nē, es atcerējos kā guļamistabā aiz blackout aizskariem logs ir palicis mazā šķirbiņā, tāpēc vismaz kādas 30-45 minūtes es nevarēju gulēt, jo iztēlojos, kā istaba pildās ar zirnekļiem, un man ar segu un sejas spiešanu spilvenā bija jāaizsargā kājas, rokas un un galva. Tad es tomēr aizmigu, bet sapņoju, ka ar putekļusūcēja trubu sūcu iekšā gigantiskus zirnekļus, kas bija apsēduši dzīvojamo istabu. Bieži viņi man uzkrita uz rokām, jo Henrijs nebija pietiekami jaudīgs, bet savādā kārtā es pat nenoraustījos, vienkārši kaismīgi turpināju savu uzbrukumu.

Šajā sakarā man ir ko piebilst par Anglijas dabu. Es Latvijā nemūžam šādu čerņu un gotiku neatceros, papiņ. Latvijā bija tikai ievas, taurentiņi un zaķīši.. varbūt kāda teroristiska maijvabole, sirsenis un sūdu vabole uz īsu laiciņu Jūnijā, bet ne šāda desolācija un elles vārti. Mūsu dārzs ir regulāri infestēts ar gliemjiem un gliemežiem, assorted zirnekļiem, nemaz neskaitot labdabīgos moskītus, mušas un miscellaneous kukaiņus un vaboles, shitload of mites; ik pa laikam uz drūmā melnzemes pleķīša, kam bija jābūt saules laistītam mauriņam, uzrodas kāds miris balodis vai žurka; regulāri visu apčurā kaimiņu kaķi un apkakā lapsas. Nu un protams, agresīvā vandāļvāvere Čipotle, kas kā kaut kāds deranged anti-dārzu Thanos, ar saviem cute but psycho nadziņiem izkašā un izrauj jebkuru stādiņu kas pagadās viņas ceļā vai neceļā.. basically she goes out of her way for destruction.

Es naivi domāju, ka dārziņā audzēšu meža zemenītes, audzēšu puķuzirnīšus, graundošu plikām pēdiņām un baudīšu dabas saldo atelpu. Bet in reality, katru reizi izejot dārzā jūtu baismi un trauksmi, ka tikai kāds mūdzis mani neapterorizē. Rezultātā, šovasar dārzā esmu pabijusi tikai dažas reizes, neksaitot drēbju izlikšanu žāvēties.

Vēl arī šorīt, es pamanīju uz drēbēm, kas žāvējas (marinējas nakts un rīta nešķīstajā mitrumā), sīku, glumju gliemzi.. un es atskārtu, ka visu pēdējo gadu, kad naktī ārā astāju drēbes marinēties, viņas visticamāk apsiekaloja tūkstoš un viens gliemis; un tad es viņas ģērbu sev virsū un rīvēju viņu siekalas sev visapkārt, great.