Nevaru vien sagaidīt norobežošanos no pasaules un ieiešanu totālā mājsaimnieciskā viendimensionalitātē. Mani ir nogurdinājusi intelektuālā atbildība par pasaules lietu viedokļiem, it sevišķi nekādi nepretendējot uz actual balsi vai artavu. Un it sevišķi, redzot, ka pat vissirdskaidrākais viedoklis ir tikai melanholiska atbalss pasaules repetetīvajā kurlumā. Lietas arvien savērpjas atpakaļ pagātnē, kļūdas un grēki zūd un atgriežas kā sezonas, atriebīgi un kareivīgi. Kāda starpība ko es domāju par vakcīnu vai ģimeni, par diētu vai mākslīgo intelektu, par klimatu vai reliģiju? Pasaule veļās arvien apkārt augšā un lejā, un sātans un jēzuliņš arvien nešpetni un kautrīgi palūr un pazūd pēc labpatikas.

Es apzinos, ka vēlaizvien pati neesmu atrisinājusi savu eksistenciālo nepatiku.. Lai arī es mīlīgi bet vāji apzinos, ka esība ir jauka un pat sajūsminoša, bieži, pavisam bieži man ir skaudrums un nepatika un pat riebums. Tik trausla ir mīlestība, kas notur to uzticamo apziņas liesmiņu, kas visu vērš par labu un dziedē.

Tāpat kā Imants Kalniņš es laikam vienkarši Tev uzticos, ka jauna dzīvībiņa ir kaut kas labs, lai cik pasaule būtu slikta un draudīga. Un mans vienīgais noderīgais darbs būs šīs mazās labuma liesmiņas pilnveidošana pilnīgā padevībā tai, atsacīties neprotot.