Manuprāt, vienīgais veids kā kaut cik labi dzīvot ir: intuitīvi.

Mēs pārāk maz zinām par esību un sevi, lai spētu vadīties pēc kaut kādiem randomīgiem kontekstiem. Jā, visi pagātnes gudrīši + Jēzus it kā saka, kā darīt un kā nē, un es zinu, ka uz to var paļauties. Bet neviens nekad nav konkrēti pateicis, kas ir esība un kas ir cilvēks. Tāpēc, likt sevi dažādos neērtos plaukitņos un pēc tam sērot ir sāpīga kļūda, kas turpināsies tik ilgi, kamēr cilvēks turpinās iet mesties uz tiem plauktiņiem.

Dzīve nakad nav gatava un katra diena un katra stunda nāk kā apvērsums un satricinājums. Vajag attīsīt savas maņas: sirdsapziņu, spēju reaģēt, apziņas spektru. Būtībā apziņu attīstīt vajag, jo tas ir vienīgais darbarīks uz kuru var paļauties. Ja tu jūties likti, neej savu slikto sajūtu nīcināt un mežģīt, ne bazūnēt.. pārvērst vēl groteskākā sunpurnī, kas tad metās virsū pašam un citiem. Uzmeklē apziņu, sirdsapziņu un reaģē, nevis stingsti un vaidi.

Dažreiz pārpasaulīgs nogurums liek atpūsties, nolikt galvu un aizvērt acis. Bet pat to tik uz brīsniņu, jo nāk apvērsums.