Varbuut tieshaam lielaakaa dalja cilveeku ir kaa tas nodzeeries, vecais onkuliitis 1984 baaraa.. Pat ja notiktu kaut kas ljoti, ljoti slikts vinjiem buutu taads uncanny tukshs vienaldziigums. Jo primordiaalaa, aklaa dziiviiba pluust cauri un piemeerojas jebkam un visur, kaa skaudra suuna.

Lai cik daarga un skaista, grandioza pat ir muusu pagaatne, varbuut izraadiisies, ka esiiba tomeer ir auksta un prasta, to neveeriigi notraucot mirklja necilaa iedaljaa.

Tajā pašā laikā, cilvēki ir maigi un pakļāvīgi esībai, kā savvaļas stirniņas. Tu vēro viņu dabas noliktās likumsakarības un pašaizliedzīgo padošanos dzīves upei, un, protams, ka tev roka necelsies viņiem pārmest vai aizrādīt. Tik tīra un vienkārša esība, nevar būt ignorance, bet dziļāka uzupurēšanās esībai, kādu es jebkad piedzīvošu ar savām šaubām.

Var momentā apjaust, ka nevis atņemt viņiem, bet gan ziedot sevi viņu nezināšanas dēļ ir vienīgā patiesā izvēle.