Man diemžēl prāts turpina ģenerēt semi-kaislīgas pārdomas par kroni un visu to amburāžu, kas ir sacēlusies, un ko tas viss nozīmē.
Es patiešām nezinu, cik īsta ir tā woke paradigma, vai varbūt tā ir kaut kāda sociālo mēdiju ilūzija, no kuras var pamosties izlogojoties? Jo ejot pa ielu, veikalā, institūcijās un parkā, es neredzu nekādu speciālu wokeness, tikai parasto dzīvi, kas šķiet bezgalīgi ir vilkusies tieši tāda pati dienu no dienas arvien uz priekšu un atkal and so on and so on and on. Priekš manis wokeness vēl gadus atpakaļ nozīmēja saprast, ka apziņa ir esības avots, kas rada visaptverošu pašmijiedarbojošos 'matēriju', tāpēc Jēzus macība mīlēt savu kaimiņu ir aktuāli, jo es un kaimiņš esam viena esības matērija, ko traumējot es traumēju pati sevi. Bet mūsdienās, papiņ, wokeness nozīmē ja tev ir icky feelings dumsoties uz citiem, un tad mēģināt viņus piespiest dzīvot tā, lai ekskluzīvi fokusētos uz tavām icky sajūtām un atrisinātu tās priekš tevis at once, bet ja viņi atsakās, tad raudāt, kliegt, berzt zobus, dusmoties vēl vairāk un varbūt iesaistīt kaut kādas metodes, ko iedvesmo tādi progresīvi domatāji iz vēstures, kas zināja kā visus nolīdzināt, kā piespiest negribīgas masas un nolikt nekooperatīvus cilvēkus pie vietas. Whoa.. diezgan tālu no manas naivulīgās apziņas dzirkstelītes.
Tieši tāpēc gan es gan visādi piersi apšauba Meganas agravācijas. Jo tiem cilvēkiem, kas ir vecmodīgi (sleepy, I guess), pašnāvnieciskas domas, depresija, ekzasperācijas, frustrācijas, nešķiet nekas ārkārtējs, bet gan saturīgas, eksistenciālas dzīves pamats. Es nevaru saskaitīt reizes savā dzīvē, kad būtu lūgusi dieviņu, no rīta nepamosties. Bet tad nākamajā rītā pamostos, apēdu pankūkas ar zapti un pasaulīte ir tik svaiga un daiļa, kaut kur zied ievas, man gabals nav atņemts, seja no asarām nožuvusi un parastās lietas ir labas un potencialitāšu pilnas. Man nekad nav bijusi vajadzība vai vēlme kādam katru reizi stāstīt vai pārmest, kā man vakar bija pms un gribējās nomirt, vai man šis gads bija velnšķīgi grūts un rēnās (labās) dienas varu saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem, vai kā tādi un šitādi cilvēki mani apvainoja ar šmucspaini un es jūtos kā kūtsmēsli. Drīzāk es to pieņemu, kā ko esībai dziļi pašsaprotamu, tāpat kā es pieņemu, ka citus momentus dzīvē es jūtos kā fucking nimble and concise existential overlordess, ka notikumi raiti ritinās man par labu kā dimanta oliņas, pērlītes, un pa stikliem eju kā pa dimantiem, kā pa rubīniem, kā tādi un šādi cilvēki mani mīl un atbalsta ne no kā, par ko man asaras karsti trīsuļo acu kaktiņos. Jo, that's life.. you're riding high in April, shot down in May.
Bet atgriežoties pie manas domas. Ja wokisms ir īsts (?), tad es neredzu, kā karaļnams varēs turpināties ar nākamajām paaudzēm. Lai kā man pēc katras atcelšanas instances gribētos domāt, ka gan jau līdzsvarotie konservatīvie cilvēki atnāks and will discreetly untwist all the wokies' knickers. Bet will they tho? Vienkārši ir ļoti grūti iedomāties, ka jaunās paaudzes uz priekšu nebūs eksaltēti pseidowokes, that desire nothing more than perpetual twistedness for all. Viljama bērni, un citi bērni uz priekšu - vai viņiem kaut kas aizķersies no vecmodīgās paš-aizliedzīgās domāšanas? Ņemot vērā, kā cauri gadiem kronis ir arvien vairāk un vairāk lemšanas spēju atdevis, šķiet tikai likumsakarīgi, ka dēļ tā opresīvā emociju tvaika, kas mūsdienās arvien briezt jaunā eposa grandiozajā spiediena katlā, rojālums kā ideja norietēs. Jo kronis simbolizē nediskutējamu pašaizliedzību un savas identitātes uzupurēšanu, kam reti kur mūsdienu pasaulē ir vieta vai vērtība. Pat mazliet smieklīgi, jo kad kronis radās, tas pat bija tālu no pašaizliedzības un simbolizēja gluži otrādi - totālu visatļautību, jo ja tu esi karaliene tad it's Cersei, bitch. Tad tas ieevolvēja pašaizliedzībā, un iespējams nākamais posms ir pašiznīcība, jo kādi vēl argumenti ir palikuši, lai kāds cilvēks būtu krutāks par otru? Cilvēkus vairs neiedvesmo kruti cilvēki, bet gan viendabīga masa.
Kurš gan no jaunās paaudzes vēl gribēs uzupurēt savu svarīgumu, ja jaunais dievs - emocijas raudulīgi dusmīgi uzacis rauc. Kaut viena slikta emocija paredz, ka kāds kaut kur kaut ko pret tevi ir nešpetni noziedzies un ir represiju o'clock. Un es pat nevaru aptvert to negatīvo emociju arsenālu, kas nāk komplektā ar pašaizliedzīgo kroņa dzīvi. Kronis eksistēja, lai cilvēki to varētu apbrīnot, bet tagad cilvēki grib apbrīnot tikai sevi, tāpēc kroņa uzturēšanai nav nekādas emocionālas jēgas.
Es gan ceru, ka šīs pardomas ne uz ko neturās, un anihilējas līdz ko es aiztaisu datoru un izeju patiesajā ārā. Bet ja nē, pat tad man sirds jau ir nomierinājusies, jo lai kas notiktu gan jau, ka apziņa zina ko tā dara.
Es patiešām nezinu, cik īsta ir tā woke paradigma, vai varbūt tā ir kaut kāda sociālo mēdiju ilūzija, no kuras var pamosties izlogojoties? Jo ejot pa ielu, veikalā, institūcijās un parkā, es neredzu nekādu speciālu wokeness, tikai parasto dzīvi, kas šķiet bezgalīgi ir vilkusies tieši tāda pati dienu no dienas arvien uz priekšu un atkal and so on and so on and on. Priekš manis wokeness vēl gadus atpakaļ nozīmēja saprast, ka apziņa ir esības avots, kas rada visaptverošu pašmijiedarbojošos 'matēriju', tāpēc Jēzus macība mīlēt savu kaimiņu ir aktuāli, jo es un kaimiņš esam viena esības matērija, ko traumējot es traumēju pati sevi. Bet mūsdienās, papiņ, wokeness nozīmē ja tev ir icky feelings dumsoties uz citiem, un tad mēģināt viņus piespiest dzīvot tā, lai ekskluzīvi fokusētos uz tavām icky sajūtām un atrisinātu tās priekš tevis at once, bet ja viņi atsakās, tad raudāt, kliegt, berzt zobus, dusmoties vēl vairāk un varbūt iesaistīt kaut kādas metodes, ko iedvesmo tādi progresīvi domatāji iz vēstures, kas zināja kā visus nolīdzināt, kā piespiest negribīgas masas un nolikt nekooperatīvus cilvēkus pie vietas. Whoa.. diezgan tālu no manas naivulīgās apziņas dzirkstelītes.
Tieši tāpēc gan es gan visādi piersi apšauba Meganas agravācijas. Jo tiem cilvēkiem, kas ir vecmodīgi (sleepy, I guess), pašnāvnieciskas domas, depresija, ekzasperācijas, frustrācijas, nešķiet nekas ārkārtējs, bet gan saturīgas, eksistenciālas dzīves pamats. Es nevaru saskaitīt reizes savā dzīvē, kad būtu lūgusi dieviņu, no rīta nepamosties. Bet tad nākamajā rītā pamostos, apēdu pankūkas ar zapti un pasaulīte ir tik svaiga un daiļa, kaut kur zied ievas, man gabals nav atņemts, seja no asarām nožuvusi un parastās lietas ir labas un potencialitāšu pilnas. Man nekad nav bijusi vajadzība vai vēlme kādam katru reizi stāstīt vai pārmest, kā man vakar bija pms un gribējās nomirt, vai man šis gads bija velnšķīgi grūts un rēnās (labās) dienas varu saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem, vai kā tādi un šitādi cilvēki mani apvainoja ar šmucspaini un es jūtos kā kūtsmēsli. Drīzāk es to pieņemu, kā ko esībai dziļi pašsaprotamu, tāpat kā es pieņemu, ka citus momentus dzīvē es jūtos kā fucking nimble and concise existential overlordess, ka notikumi raiti ritinās man par labu kā dimanta oliņas, pērlītes, un pa stikliem eju kā pa dimantiem, kā pa rubīniem, kā tādi un šādi cilvēki mani mīl un atbalsta ne no kā, par ko man asaras karsti trīsuļo acu kaktiņos. Jo, that's life.. you're riding high in April, shot down in May.
Bet atgriežoties pie manas domas. Ja wokisms ir īsts (?), tad es neredzu, kā karaļnams varēs turpināties ar nākamajām paaudzēm. Lai kā man pēc katras atcelšanas instances gribētos domāt, ka gan jau līdzsvarotie konservatīvie cilvēki atnāks and will discreetly untwist all the wokies' knickers. Bet will they tho? Vienkārši ir ļoti grūti iedomāties, ka jaunās paaudzes uz priekšu nebūs eksaltēti pseidowokes, that desire nothing more than perpetual twistedness for all. Viljama bērni, un citi bērni uz priekšu - vai viņiem kaut kas aizķersies no vecmodīgās paš-aizliedzīgās domāšanas? Ņemot vērā, kā cauri gadiem kronis ir arvien vairāk un vairāk lemšanas spēju atdevis, šķiet tikai likumsakarīgi, ka dēļ tā opresīvā emociju tvaika, kas mūsdienās arvien briezt jaunā eposa grandiozajā spiediena katlā, rojālums kā ideja norietēs. Jo kronis simbolizē nediskutējamu pašaizliedzību un savas identitātes uzupurēšanu, kam reti kur mūsdienu pasaulē ir vieta vai vērtība. Pat mazliet smieklīgi, jo kad kronis radās, tas pat bija tālu no pašaizliedzības un simbolizēja gluži otrādi - totālu visatļautību, jo ja tu esi karaliene tad it's Cersei, bitch. Tad tas ieevolvēja pašaizliedzībā, un iespējams nākamais posms ir pašiznīcība, jo kādi vēl argumenti ir palikuši, lai kāds cilvēks būtu krutāks par otru? Cilvēkus vairs neiedvesmo kruti cilvēki, bet gan viendabīga masa.
Kurš gan no jaunās paaudzes vēl gribēs uzupurēt savu svarīgumu, ja jaunais dievs - emocijas raudulīgi dusmīgi uzacis rauc. Kaut viena slikta emocija paredz, ka kāds kaut kur kaut ko pret tevi ir nešpetni noziedzies un ir represiju o'clock. Un es pat nevaru aptvert to negatīvo emociju arsenālu, kas nāk komplektā ar pašaizliedzīgo kroņa dzīvi. Kronis eksistēja, lai cilvēki to varētu apbrīnot, bet tagad cilvēki grib apbrīnot tikai sevi, tāpēc kroņa uzturēšanai nav nekādas emocionālas jēgas.
Es gan ceru, ka šīs pardomas ne uz ko neturās, un anihilējas līdz ko es aiztaisu datoru un izeju patiesajā ārā. Bet ja nē, pat tad man sirds jau ir nomierinājusies, jo lai kas notiktu gan jau, ka apziņa zina ko tā dara.
6 atziņas | teikt