Es jau sen zinu, ka vienīgais veids kā atbrīvoties no savām frustrācijām, ir izlemt ar sausu logosu, ka tā būs, nevis mēģināt viņas atrisināt. Jo frustrācijas ir indes sēklas, kas birst no zilām debesīm un šķiļās un lekni aug kā nezāles un piepes, vai pelējums if you must.
Ka vienīgais, kā es varu izkāpt no savas depresijas ir izkāpt no dīvāna un darīt vienu lietu, tad otru, tad trešo. Ka dzīvē ir tieši divas izvēles - šmorēties depresijas zaņķī, vai aukstasinīgi un bezmērķīgi darīt vienu, otru, trešo, ceturto, piekto un tā tālāk lietu, bez jebkādām cerībām vai objektīvām. Jo līdz ko tu lietas nosauc vārdos (nevis ciparos) tā viņas apkaisās ar indes sēklām, un nezāles apklāj un pārņem un iznīcina visu, līdz tu vairs neatpazīsti šīs savas dārgās, cēlās lietas.
Varbūt tāpēc man dzīvē ir tik histēriski paticis visu laiku kaut ko kārtot un tīrīt, jo tas ir pieejamākais veids, kā nesēdēt uz dīvāna un lēnām nemirt no pašas indīgajām domām, plus es mēģinu noberzt pelējumu.
*
Ja paveicas, tad tiešām, jo vairāk lietas tu dari, jo mazāk tu procesā atceries savu klātbūtni, un tava dzīve pārvēršas liegā, aizmirstīgā steigā un darāmo lietu virpulī, kur nav vietas/laika depresīvai sēdēšanai.
*
Dažreiz es paskatos no malas uz savu dzīvi un pirmā doma ir, ka lietas ir OK, un kopumā man nav objektīvi daudz par ko sūdzēties. Tajos brīžos es sasteigti izlemju, ka no šī paša brīža būšu cits cilvēks - tāds kas smaida un smejās nelaimēm sejā, un visu skata par labu esam, vai uz labu ejošu. Pat, ja man pilnība vajadzēs izlikties un nospriegoties.
Bet tad es atceros, ka vārgas idejas un žēlas izlemšanas, nespēj apmānīt un izmainīt opresīvo realitāti un fizikalitāti. Ka, lai ko es izlemtu, likteņa vilnis mani vai nu slāpēs vai nesīs pēc savas labpatikas.
*
Varbūt manām domām un preferencēm manis pašas dzīvē nemaz nav nekādas lemtspējīgas nozīmes? Varbūt tas ir tikai komentārs, kas paklausīgi steberē pakaļ kāda cita, sveša spēka magnētismam, kas velk un virza manu dzīvi neatkarīgi?
Dažreiz man tā patiešām šķiet.. ka vaimanāju vai nevaimanāju - lietas notiks. Priecājos vai raudu - izmaiņas notiks. Tad es kriptiski iztēlošos, ka this is my design, bet tā būs iedomīga iedoma, tikai vēl viens patētisks, šizofrēnisks komentārs.
Tad es jutīšos, kā ieslodzīts mērkaķītis, kuru kaut kas nelietīgs uztur pie dzīvības. Otra, šķiet vienīgā izvēle ir tapt par cinisku mērkaķīti, kas kā koncentrācijas nometnes rakstnieks, mēģina no sava estētiskā būra izvilkt visādus filozofisku apgalvojumus un skaudras patiesības, kas ir arī mazliet skaistas, tāpēc viss kopumā ir neslikti un dažreiz labi?!..
*
Es esmu visi šie komentāri, idejas, izlemšanas un lietas, sarežģītās, psihās un elementārās un skaistās, vienkāršās bļeģ un namastei.
Ka vienīgais, kā es varu izkāpt no savas depresijas ir izkāpt no dīvāna un darīt vienu lietu, tad otru, tad trešo. Ka dzīvē ir tieši divas izvēles - šmorēties depresijas zaņķī, vai aukstasinīgi un bezmērķīgi darīt vienu, otru, trešo, ceturto, piekto un tā tālāk lietu, bez jebkādām cerībām vai objektīvām. Jo līdz ko tu lietas nosauc vārdos (nevis ciparos) tā viņas apkaisās ar indes sēklām, un nezāles apklāj un pārņem un iznīcina visu, līdz tu vairs neatpazīsti šīs savas dārgās, cēlās lietas.
Varbūt tāpēc man dzīvē ir tik histēriski paticis visu laiku kaut ko kārtot un tīrīt, jo tas ir pieejamākais veids, kā nesēdēt uz dīvāna un lēnām nemirt no pašas indīgajām domām, plus es mēģinu noberzt pelējumu.
*
Ja paveicas, tad tiešām, jo vairāk lietas tu dari, jo mazāk tu procesā atceries savu klātbūtni, un tava dzīve pārvēršas liegā, aizmirstīgā steigā un darāmo lietu virpulī, kur nav vietas/laika depresīvai sēdēšanai.
*
Dažreiz es paskatos no malas uz savu dzīvi un pirmā doma ir, ka lietas ir OK, un kopumā man nav objektīvi daudz par ko sūdzēties. Tajos brīžos es sasteigti izlemju, ka no šī paša brīža būšu cits cilvēks - tāds kas smaida un smejās nelaimēm sejā, un visu skata par labu esam, vai uz labu ejošu. Pat, ja man pilnība vajadzēs izlikties un nospriegoties.
Bet tad es atceros, ka vārgas idejas un žēlas izlemšanas, nespēj apmānīt un izmainīt opresīvo realitāti un fizikalitāti. Ka, lai ko es izlemtu, likteņa vilnis mani vai nu slāpēs vai nesīs pēc savas labpatikas.
*
Varbūt manām domām un preferencēm manis pašas dzīvē nemaz nav nekādas lemtspējīgas nozīmes? Varbūt tas ir tikai komentārs, kas paklausīgi steberē pakaļ kāda cita, sveša spēka magnētismam, kas velk un virza manu dzīvi neatkarīgi?
Dažreiz man tā patiešām šķiet.. ka vaimanāju vai nevaimanāju - lietas notiks. Priecājos vai raudu - izmaiņas notiks. Tad es kriptiski iztēlošos, ka this is my design, bet tā būs iedomīga iedoma, tikai vēl viens patētisks, šizofrēnisks komentārs.
Tad es jutīšos, kā ieslodzīts mērkaķītis, kuru kaut kas nelietīgs uztur pie dzīvības. Otra, šķiet vienīgā izvēle ir tapt par cinisku mērkaķīti, kas kā koncentrācijas nometnes rakstnieks, mēģina no sava estētiskā būra izvilkt visādus filozofisku apgalvojumus un skaudras patiesības, kas ir arī mazliet skaistas, tāpēc viss kopumā ir neslikti un dažreiz labi?!..
*
Es esmu visi šie komentāri, idejas, izlemšanas un lietas, sarežģītās, psihās un elementārās un skaistās, vienkāršās bļeģ un namastei.
teikt