05 November 2020 @ 05:49 pm
Day 1  
Šorīt pa saltu miglu aizbraucu uz darbu visu paklausīgi aiztaisīt ciet. No vienas puses man ir atvieglojums, jo kopš atvērāmies Augustā.. šie mēneši ir, vismaz mani, pataisījuši par raibu klaunu. Ja man bija slepena neapmierinātība pret darbu pagājušā gada nogalē, tad tagad tas ir lietišķs kauciens. Tāpēc man ir prieks, ka man atkal uz mēnesi nebūs darba. 2. decembrī apritēs tieši gads, kopš šī amburāža sākās.

Ap 11:00 atnācu mājās un ēdot vistas zupu iebakstīju televizoru, kur Rišijs savā second coming of thy lord Jesus manierē paziņoja, ka mans limbo tiek pagarināts līdz Marta beigām.. Protams, ka es esmu pateicīga un negribu būt lepna dura, bet es sort of iepriekš klusiņām, bet nu jau lietišķi atklāti cerēju un lūdzos, ka mani izmetīs no laivas, lai es varu beidzot par sevi pacīnīties. Ja ne pašcieņa ir gana labs motivators man sākt dzīvot, tad pietiekami ienākumi līdz pavasarim, tas noteikti arī nebūs.

Bet tā es domāju tikai uz kādu brīsniņu. Es zinu, ka manas domas vienmēr visu iztaisa par kaut kadu Moriseja meldiņu. Īstenībā, man vienkārši veicās. Es ceru, ka es to drīz ne tikai zināšu, bet arī jutīšu.

***

Viena lieta gan mani nīcina.. Tikai lokdaunā tu cilvēks saproti, cik svarīgi ir dzīvē rast sev jēgu. Un cik debīli, ja tava jēga ir tikai darbs, kurš tev riebjas un uz kuru tāpat nevar iet.