No vienas puses man gribas lamaaties uz valdiibu par to, cik konfliktiigi un nekompetenti vinji chakaree sociumu. Bet no otras puses valdiiba jau nav nekaadi transcendeeti woke oversuperlordi, bet gan puny humans. No point in exasperation or anger, no point in apathy either.

Point in hope. Man dazhreiz shkjiet, ka cilveeku pasaule ir kaa miilasstaasts. Kur ir visaadas gruutiibas un paarbaudiijumi.. bet lai kaadas bailes slaapeetu, dzilji sirds ceriibaa tu atdzeries no zinaashanas, ka paliksiet kopaa miilestiibaa un viss buus labi, jo taada ir nepiecieshamiiba.

Es jūtos, kā mans prāts būtu tik gauži nosmērēts un aizmēlēts ar zirnekļutīkliem un taukiem, ka es neredzu savu paradīzi.

Es sēžu savā saulainajā dārzā, gada pēdējā siltajā dienā, sūcot aliņu un klausoties visādus labos astoņdesmitos un deviņdesmitos, gaidot mājās savu draudziņu, kuram uzgatavot šmori, lai pēcāk kopā snauduļotu uz dīvāna ar kakao, un vēl pēcāk aizmigtu kā silta kanēļmaizīte otrai kanēļmaizītei uz pleca. Bet mans prāts vēlaizvien jūtas kā smags, satraukts lietussargs pelēkzilā krāsā..

Dzīve varbūt dod lietas, bet uncanny formātā, ko mēs neatpazīstam kā savas initial vēlmes. Tāpēc viss laiks aiziet neatpazīšanā, apjēgšanā, disonancē, svešādumā, un ja Dievam labpatīk, tad beidzot padevībā, jebkādiem kārtējiem piedāvātajiem apstākļiem.