Cauri bezgalīgai huiņai, kas iesaakaas Martā, nesen izlēmu, ka gribu palasīt grāmatu. Sākumā paņēmu Maps of Meaning, kuru esmu ņēmusi jau kādas vismaz desmit reizes un viebumā nolikusi nost.. to apmainīju pret Eat, Pray, Love, kas nejauši gozējās grāmatplauktā un šķita tieši tik pretēja šim eksistenciālajam klucim.

Grāmata iesākās ar Lizas hedonistiskajiem piedzīvojumiem Itālijā, kas seko aizrautīgai attiecību un, well, eksistenciālai drāmai. To bija negausīgi gardi palasīt. Bet tagad viņa aizbrauca uz Ašramu un pie mana paurīša atkal ir pietuktinājis Dieviņš. Nekad nebūtu domājusi, ka šādā live laugh love grāmatelē atradīšu tik monumentālas garīgas atziņas/atgādinājumus. Ne tikai Liza ir izglītota par visdažādākajām garīgajām figūrām no Terēzas Avilas līdz visiem pārējiem, bet pati viņa ir kā mazs dieviņš.

Ir pavisam viegli pakļauties garīgumam, kad viss ir labi. Tāpat tad garīgums nāk un staro kā pateicība pārpārēm plūstoša. Kad viss ir labi, bet tomēr kaut kā slikti.. kad tu guli karstā burbuļvanniņā, bet jūties kā vārga vobla un saule riet, tad ir mazliet grūtāk. Tad ar visiem spēciņiem vajag spiest un stumt sev cerību prātā, ka gan jau pēc kaut kā slikta nāks kaut kas labs, kā vienmēr.. drīz nāks no kaut kurienes gan jau, pavisam drīz..

Jebkurā gadījumā, es aizmirsu atkal un atkal un atkal un arvien un atkal un vienmēr atkārtoti un vēlreiz, ka klusums ir vienīgā patiesā reliģija.

Kāpēc cilvēki gaida un nebūvē sev dzīvi? Gan jau, ka viņi nav slinki un grib būvēt un ir arī labas idejas.