Es jau zinu, ka dzīve ir videospēle, un viegli būt jungiskam, kad lietas saldi iet no rokas. Bet dažreiz lietas kļūst tik sūdīgas, ka it piles up, un lai kā gribētos un censtos, neko filozofisku vai stoicisku no šīs arvien augošās sūdu kaudzes nevar izlobīt.

Vai ar subjektu manjaam uztvertaa pasaulee ir jebkas objektiivs? Uztvertais, bet ne taa izpratne.