Biju ieplānojusi cept kaut kādus pīrādziņus, plātsmaizes un roāties uz saulgriežiem, bet tajā vietā jau trešo dienu sāp atslēgkauls, plecs, roka, un kaut kas asi kaut kur iekšā. No rīta mazliet atlaiž, bet pa dienu izkustoties, uz vakaru vispār tā, ka nekādi nav labi sevi pozicionēt, un viss, ko var darīt, ir padevīgi sāpēs grimstot, gaidīt miegu.
Tāpēc šodien laikam vienkārši zvilnēšu kaut kādā stūrī, i traukus nemazgāšu, i negatavošu. Varbūt palūrēšu kādu latviski vasarīgu filmu, un aizstaigāšu līdz Hampstedai, rokas īpaši nešūpojot.
Lūk, plānot ir slikti un neplānot arī ir slikti - šaura vieta.

Par spīti plecam, apģērbos un lēnā garā aizgāju līdz Morrisons nopirkt 2 pudeles ķiršu alu un paciņu sēmušku. Tad vēl lenākā garā, ļoti saraustu seju un bezpalīdzīgu depresuhas sajūtu, gāju uz Hampstedu, kas ir kādu 30-40 minūšu gājienā. Nonākot parkā gāju un gāju un gāju, bet nekur neatradu klusu stūrīti, kur apgulties un pieglausties Anglijas svešajai dabai. Parks bija skaļu uzdzīvotāju okupēts, lielās grupās jaunieši un arī pusmūža cilvēki, sēdēja savos atvelkamajos krēslos un uz saviem parka plediem, dzerot baltvīnus un sūcot cold brewskies. Citi spēlēja futbolu vai skaļu tuctucīgu mūziku. Vienaldzīgi priecīgā delīrijā apkārt ripinājās suņi un bērni un visādas bumbas priekš dažādām spēlēm. Visa zāle bija izmīdīta un pa asfalta celiņu parka vidū vientulīgi ripinājās policijas mašīna, nesaprotami un neefektuāli lūdzoties skaļrunī, ka lai cilvēki atpišās.

Neatradusi kur piemesties kur likties, es ar savu neatkorķēto ķiršu alu, sāpošo plecu un aizlauzto garu lēnā garā devos atpakaļ pa to pašu ielu pa kuru atnācu, uz cietumu. Tagad es sēžu atkal uz sava apātijas dīvāna, ēnainā un vēsā istabā, klausos Lanu del Rey un sūcu savu silto ķiršu alu. R ir aizgājis uz Morrisons pirkt lietas priekš bārbekjū, un es skaitu minūtes, līdz man vajadzēs sākt atkal izlikties.

Arvien dažreiz es jūtos tik skaudri, kā būtu uzmesta gaisā, un kristu un kristu un kristu ar nespēju nekur piezemēties, arvien salti un bailīgi un neapturami.