13 June 2020 @ 11:41 am
 
Es jūtos vāja. Tā, ka man nav spēka piepildīt savus sapņus, jo es izjūtu tik daudz pretestības no pasaules. Un jo ilgāk es tā izjūtu, jo vājāki kļūst mani sapņi, līdz es tos jau galīgi apšaubu un pat kā aizmirstu. Bet kas gan vēl viņus piepildīs, ja ne es pati?

Kurš man iesēja domu, ka sapņu piepildīšana iet kā pa sviestu? Vai arī pretestība tomēr ir laimes pamati?

Es atkal apātiski sēžu istabā, kā jau visu savu dzīvi. Kāpēc istaba dažreiz ir tik apātiska? Apātiski vīst baltas matiolas duļķainā stikla burkā, un apātski slīd mākoņi gar putekļainiem logiem.

Šodien ir pirmā siltā un saulainā diena pa nedēļām, un es gribēju no rīta ar R izbraukt ar ritentiņu pakaļ viņa sunim. Bet es pamodos ar vēdera sāpēm, vājumu, drebuli un glāžainām acīm. Viņš aizbrauca un es jau vairāk par stundu sēžu apātiskajā apātiskās istabas gultā.