Reāli tā ir, ka ja tu pat lokdaunā, kad tev ir simtiem brīvu laiku, nespēj izdarīt savus sapņus, tad tāda arī ir tavā īstā dzīve un sūtība, un nekas nemainīsies nekad. Tajā vietā, lai realizētu visas savas iecerītes un sapnīšus, es teju dementēta sēžu gultā un blenžu sienā bezmazvai. Ēst gatavot un mazgāt traukus ir forši, skatīties interesantās filmas un seriālus ir forši, stādīt augus un sauļoties uz lodžijas ir forši, tāpat kā staigāt un braukt ar riteni ir forši. Bet kas tie par sapņiem, kas tās par cerībām?

Varbūt pieņemt ka šis lokdauns man ir atklājis, ka nu nav manī vairāk nekā cita kā vien rēna trauku mazgātāja un mietpilsone. Ne es lasu transcendējošu makalatūru, ne rullēju onlaina kursos, pat putekļainos abažūrus nepasniedzos nomazgāt, jo tas jau ir līmeni augstāk par trauku mazgāšanu.

Es zinu, ka šo inerto kritiku var tikai un vienīgi kaunteraktot ar kādu darbiņu.. bet tas tikai VĒL vairāk apstiprinās, ka esmu trauku mazgātāja no cilvēka.