Peedeejaas dienas es juutos mazliet debiili. Piespiedu atvaljinaajuma pabalsts veel nav ienaacies, un naakotne arvien ir aizbliidushaa miglas blaakjii tiita. Motivaacijas man ir ljoti maz.. katru dienu es mostos, taisu brokastis, eju staigaat vai braukt ar riteni, chiloju ar datoru un skatos tv, simtsreiz dienaa mazgaaju traukus un atkalt taisu eest un atkal taisu eest. Ja dziive shaadi turpinaatos dekaadeem, es manupraat nebuutu prieciiga. Es juutos mazliet kaa dziivniecinjsh bez jebkaadas mentaalas stimulaacijas, tikai eediens, tikai trauku mazgaashana, tikai staigaashana pa vienu un to pashu ielu.

Shis ir paradoksaali, jo man vienmeer shkjita, ka tieshi shaadu dziivi es speciaali gribu. Bet shaada dziive ir impotenta, inerta leena naave. Taapeec tagad man shkjiet, ka esmu stulba un neko nerubiiju ne par sevi ne par pasauli. Es nezinu ko es gribu. No vienas puses es gribu prasties un pienjemt sho vienmuljiibu, jo taa vienkaarshi ir dziive, neko citu vairaak/mazaak no taas gaidiit ir absurdi. Bet no otras puses man izmisiigi gribaas, lai man buutu jaunas idejas un entuziasmi veel kaut ko izspiest no dziives.