05 October 2019 @ 09:16 am
“I hope my death will make more cents than my life."  

Joaquin Phoenix as Arthur Fleck/Joker in Joker

There was something truly, madly, deeply satisfying about watching Joker. Lai arii es nevaru iedomaaties scenaariju, kuraa buutu legit galinaat, plus es apzinos shkjirtni starp regular human and psychopath. Artuurs Fleks bija kas cits, jo vinjsh demonstreeja visdziljaako sapratni par morality and human condition among all the characters in the movie. Peec, kas shkjiet kaa, gadiem shkjidru un reenu filmu, beidzot ir filma, kas ir concise, visceral and deeply, fundamentally emotional, like heavy, transcendentally beautiful art. Tas laikam ir Feeniksa efekts. Mans miiljaakais teels kino vispaar ir kaut kaads starp ruugtumu un rauduliibu un komiskumu un miilestiibu un righteous indignation dreifeejoshs vientuliigs muzhiks, kaa visi teeli ko vinjsh paarsvaraa izveelas savaas filmaas. And this transcends all of them.

Mani no visas sirsninjas sajuusminaaja, cik episki bleak ir shii filma, un ka taa ar savu pietuvoshanos ellei / elles paraadiishanu kacina visus trigger-warnings njerkstoshos kakjeenus. Man patiik, ka shii filma baida cilveekus, jo vinji neuzticaas Dievam ne Vinja noluukos uz sevi, ne uz citiem.

Miiljaakais momentinjsh: Kad Jokers uzfrishinaajies brauca liftaa un piepaceela uzaci, tad dejoja lejaa pa trepeem piipeejot ciigu saulrietaa, tas bija taads uncanny evil is cool moments, kuru skatoties tu pateicies Dievinjam, ka it is only a movie. Kaa tie sapnji, kuros tu pats kljuusti par maniaku un gardi dur dunciishos ljaundariem aciis, peec tam pamostoties un priecaajies, ka it was only a dream.