Mani ir tik ljoti nomociijusi mana emocija.

Tas ir amizanti, tas ir. Jo es tachu simts reizes skaidri apzinos, ka emocija ir pasaka, kas biezhi paarnjem, kaa nomoda sapnis. Bet arvien es kljuustu taas verdzene, un to vaakju un deelj taas kriitu greekaa, mirstu, vaajinos un eksplodeeju nozheelojamiibaa.

Es turpmaak, vai arii cik nu Dievs buus atveeleejis, veelos lietaam pieiet matter of factly. Kaa maaciitaajs. Lai cik skaudra buutu situaacija, es gribu apdomaaties. Apdomaaties un pakljauties tikai vienkaarshai, klusai, risinoshai patiesiibai. Man ir nodergushaas manas ekstensiivaas, opciju un scenaariju un naakotnju konstrukcijas, kur es peros kaa psiha vista, meegjinot izdomaat pareizo salkano atbildi uz sho clusterfuck vienaadojumu. Mani nervi ir izdegushi, mana sirds ir vaaja. Es apklustu un ljauju Dievam to atkal pildiit.

Man shkjiet, ka varbuut taa ir kaut kaada sveetiiba, ka es juutu ka man driiz smadzenees paatruukst kaut kaadi slimiigi empaatijas vadinju, un man paspruks pilniigi aukstasiniigi blaavs un noshalants: "So what's it gonna be?"