Ok, nupat man ir palicis riktiigi shkjeermi par manu depresnjiku. In fact, es esmu pateiciiga un apmierinaata. Un es apzinos, ka manas pretenzijas pret neesosho ir infantiila cimperleeshanaas. Vienkaarshi, ja es to nedaru, tad kaut kur kruushu kurvii spraagst milziigs asaru balons, un atnjem elpu, taisa visaadas stindziigas sajuutas plaushaa un riiklee, un aiziet liidz pat pierei un izspiezh asarinju. Is there a way I could skip this?

Naakamnedeelj es ieshu uz Adyashanti, kas buus sort of a big thing, jo vinjsh bija pirmais gariigais viirietis ar kuru es jau kopsh 19 gadiem esmu aizraavusies. Es ceru, ka vinjsh man iekrukjiis mozgu, un es kljuushu par magjisko eksistences burvi, kas lietas sakaarto un atvieglo un padara transcendentaalas ar 100% success rate. Es literally kljuushu par jundzinju, un visa mana turpmaakaa dziive buus kaa silta vasaras peecpusdiena.

“In the end it’s all very simple. Either we give ourselves to Silence or we don’t.” ― Adyashanti