Bīskaps Barons currently ir mans mīļākais vīrietis pasaulē, jo viņš vispār atbild visus jautājumus par visu, teju gribas viņam ar matiem un smaržeļļām mazgāt kājas or something? Pēdējās pāris dienās viņš ar saviem minisprediķīšiem ir kļuvis par manu ekskluzīvi baddest monogāmo netfliks un čill, jo viņš vienīgais man ir parādījis Dievu (sorry Torņkalna zēni, we'll always have YouTube). Es ceru, ka neizrādīsies, ka viņš glabā kādu tumšu noslēpumu, lai mūsu attiecības var turpināties indefinitely. Bet pat, ja sekos vilšanās, mans miegs ir neprecendentēti dziļš un redzēšana jūtas pretty irrevocable.

Visu šo gadu laikā, es esmu no pasaules noslēpusi totāli slepenu ballīti, kur virmo dziesmas, bildītes, krāsas, tekstuaūras, puķes, aromi, paralēlās realitātes vai sapņi, domformas, intuīcijas un galvenais - sentimenti. No vienas puses tas, šī dzelžainā slepenība, ir sēras līdz maksimālu asiņu nāvei, bet no otras puses - kas tā ir par ballīti!