Klausīties mūziku un attaisīt smagos dvēseles notekūdeņu vākus ir neērti un slideni, bet psihe nekad nepiedzīvos īstenību un tātad nebūs klātesoša pasaulē, tupot uz šiem vākiem ar savu cieto, smirdīgo ideoloģijas oliņu piespiestu pie žņaudzošajām, zvērojošajām krūtīm. Nu un tad, ka tieci pakļauts pasaules psihumam, neviens tāpat nezina ko šis viss nozīmē. Neviens nezina, ko nozīmē ļaunums vai izlaidība. Kas tu neesi pietiekami stiprs, lai ar to spēkotos? Neviens pateikts vārds nemaz nav patiesība. Jā es laikam pat neticu nevienam vārdam, lai kas viņu runātu. Pašlaik. Un kāpēc man šī neticēšana izliekas tīrāka un patiesāka, par jebkuru paradīzē izlocītu, vai acīmredzami kristāliksu vārdu? Neticēšanā nav konflikta, un tad tu ierodies tagadnē un atmosties īstenībā, kur ticēt ir elpot.

Tikai pilns riņķis ir noslēgums un uzvara, un dzīve ir patiesa tikai caur uzvaras pilno riņķi.

Bet varbūt es tā jūtos vienkārši, jo apēdu šokolādes salavecīti.

*

`You don't believe in me,' observed the Ghost.

`I don't.' said Scrooge.

`What evidence would you have of my reality beyond that of your senses?'

`I don't know,' said Scrooge.

`Why do you doubt your senses?'

`Because,' said Scrooge, `a little thing affects them. A slight disorder of the stomach makes them cheat. You may be an undigested bit of beef, a blot of mustard, a crumb of cheese, a fragment of an underdone potato. There's more of gravy than of grave about you, whatever you are!'