Kāpēc tas, ka baltie cilvēki ģērbjas indiāņu drēbēs vai nokrāso melnas sejas, vai pat dredi un kimono, vai aktieri, kas tēlo ne-savu "identitāti", viss ir cultural appropriation, kamēr tas, ka vīrieši ģērbjas sieviešu drēbēs un lieto meikapu ir legit? Varbūt no vienas puses, visi var vienkārši aizvērties, un visus cilvēces izdomājumus un visas cilvēces izpausmes lietot pēc savas labpatikas bez nosodījuma. Vai arī katrs strikti lai turās pie savām kategorijām un netrespasso. Manuprāt, šī viena suprīmā likuma neiespējamība tikai pasvītro, ka ir fundamentāla kļūda vispār rūpēt kategorijām un identitātēm, kā prioritātei, kur nu vēl pakārtot tām esības infrastruktūru. Kategorijas ir svarīgas tikai kā sekundāra izpausme, kas pakārto un sakārto un atļauj esību tikai noteiktā mērā, to mijiedarbo un turpina, bet nekādā kontekstā nav tās trumpis un cēlonis. Kamēr kaut kas pavisam blāvs taču absolūti spēcīgs, visam un visiem iekšā ir pats svarīgākais - tas ko nemaz neredz un nav iespējams kategorizēt, nav iespējams sadalīt. Protams, ja tā eksistence tiek noliegta, tad visi atlikušie pakārtojumi un izvēles ir sēri kropļojumi un bezgalīga maldīšanās nebūtībā, un kas vēl vairāk - slogs visam un visiem. Tāpēc, fifīgā Vietura Rudzīša manierē, es apgalvošu, ka identitāte ir psihopātisms.
Cik viegli un transcendentāli ir dzīvot paturot tikai vienu mazu lietu pratā. Tad kāpēc tik grūti tas nākas, kāpēc tāda cīņa ar elementāru patiesību, kas ir brīvi pieejama? Ja tās nav bailes no nāves tad vai tās ir bailes no mīlestības, kas posta un anihilē patiesību? Vai cilvēks sevi paslepšus nicina un ir bezgalīgi nepelnījis? Bet kā tas var būt, kāpēc viņš tāds būtu radīts? Vai cilvēks, savā esencē ir daļēji apsēsts un netīrs un uz mūžiem sabojāts? Varbūt cilvēks nav nācis tikai no Dieva. Varbūt tāpat kā pieņemt sliktus notikumus dzīvē, cilvēka galvenais uzdevums ir pieņemt, ka viņš ir natgriezeniski, nelabojami, nemaināmi slikts un nekad nebūs tikai labs.
Nē, es nevaru un negribu sevi mīlēt. Ja daļa manis vienmēr ir ļauna un slikta, tad ir neiespējami sevi mīlēt. Varbūt pat nevajadzīgi. Tāpat kā cietumsargs, nevar mīlēt savu darbu un savus cietumniekus, nekādā patiesā vai sirsnīgā, siltā nozīmē. Bet gan tikai tik daudz, kā pienākumu, kā atvieglojuma izjūtu, kas pārņem vēl vienu dienu nosargājot pasauli no ļaunuma, kurš var izlauzties jebkurā dotajā brīdī.
Cik viegli un transcendentāli ir dzīvot paturot tikai vienu mazu lietu pratā. Tad kāpēc tik grūti tas nākas, kāpēc tāda cīņa ar elementāru patiesību, kas ir brīvi pieejama? Ja tās nav bailes no nāves tad vai tās ir bailes no mīlestības, kas posta un anihilē patiesību? Vai cilvēks sevi paslepšus nicina un ir bezgalīgi nepelnījis? Bet kā tas var būt, kāpēc viņš tāds būtu radīts? Vai cilvēks, savā esencē ir daļēji apsēsts un netīrs un uz mūžiem sabojāts? Varbūt cilvēks nav nācis tikai no Dieva. Varbūt tāpat kā pieņemt sliktus notikumus dzīvē, cilvēka galvenais uzdevums ir pieņemt, ka viņš ir natgriezeniski, nelabojami, nemaināmi slikts un nekad nebūs tikai labs.
Nē, es nevaru un negribu sevi mīlēt. Ja daļa manis vienmēr ir ļauna un slikta, tad ir neiespējami sevi mīlēt. Varbūt pat nevajadzīgi. Tāpat kā cietumsargs, nevar mīlēt savu darbu un savus cietumniekus, nekādā patiesā vai sirsnīgā, siltā nozīmē. Bet gan tikai tik daudz, kā pienākumu, kā atvieglojuma izjūtu, kas pārņem vēl vienu dienu nosargājot pasauli no ļaunuma, kurš var izlauzties jebkurā dotajā brīdī.
teikt