Dažreiz es domāju, ka prikola pēc interesēšos par lietām.
Pasaule ārā ir skaista, bet būtībā viņa ir tikai skaista lieta. Un kad tu esi uz viņu skatījies dekādēm, tai izzūd kontūras un krāsas. Es slīdu cauri laiktelpai, apdullināti tverot tās aprises, tomēr drīz viss redzētais zaudē kontūras un krāsas. Pasaule ir vērtusies nolietotā lietā, kuru man nav vaļas cilāt. Tomēr arvien es dažreiz domāju, ka prikola pēc interesēšos par lietām. Bet inereses izrādās perverss opijs. Ko es tur lūru, kā citi staipa un groza un mežģa pasauli? Kā dēļ es ļauju savai apziņai lipināties šiem pinekļiem pakaļā? Un kāpēc gan nē? Mana apziņa ir kā monopola nauda, tāda, kurai ir teorētiska vērtība bet ne praktiska. Kas tieši šajā bezcerīgajā, nolemtajā, impotentajā procesā, starp manu apziņu un pieķeršanos pasaulei, mani vēl mulsina? Saķere nenotiek, es nekad nekam nebiju un nebūšu pieķērusies pa īstam. Lietas, lietas, lietas, kontūras un krāsas, bezcerīgi. Vai es mānos un pataisu savu interesi par grēkanaudu ar ko pirkt maldus? Kam un ko es gribu nomaksāt? Vai es atdodu savu parādu vai lieku tam klāt? Ar tādu naudu neko nevar pirkt, tikai žurkām barot. Varbūt mani vienkārši ineresē tas, ko vējš iespļauj sejā? Tad es gribu noliegt visu interesi un esību, ja jau manī nav pat milimetra īstenības un skaidrības.
Tas ir sort of tāds free speech (of existence/ free existence) issue. Tas ir aptuveni kā, kad tu jūties sasaistīts un ieslodzīts, nespējot runāt ar cilvēku, kurš ir pret free speech, jo nezini cik daudz un ko ir OK teikt, cik daudz sevis atklāt vs. cik daudz saglabāt pieklājīgu samākslotību. Tāpat es jūtos par pasauli. Tā kā pasaule ir konsekventi mani aizliegusi, tad pastāvīgi izjūtu ierastu, automātisku atturību pret jebkuru jaunu interesi, impulsu uz rīcību, pat vienkāršu mazu, naivu vēlmi. Es apšaubu un paturu pie sevis visu, ko pasaule varētu nicināt ar savu noliegumu pret mani. Pasaule man ir iedevusi trīs, tai patīkamas darbības, kuras es drīkstu tai atkārtot dienu no dienas, bet es nedrīkstu darīt vai izvēlēties neko atlikušajā bezgalības pārpilnībā. Protams, man ir mans prāts, kas kā savāda, netverama melodija cauri vijas manai esībai bez pieskāriena, liekot man dienu no dienas to apātiski apmulsušai vērot caur bezcerības režģi. I do suppose šī vērošana ir as good as any other thing so it's whatever like. Un kas mani vēl urda? Es nezinu, varbūt šī urdīšana ir arī tikai vērojums, varbūt slimība.
Arvien ieslodzīta starp bailēm no visa šausmīgā, kas varētu notikt, un nožēlu par visu skaisto, kas nevar notikt, es bezcerīgi murminu vārdus, kas uz bezcerīgu mirkli uzbur kontūru un krāsu melīgos rēgus.
Pasaule ārā ir skaista, bet būtībā viņa ir tikai skaista lieta. Un kad tu esi uz viņu skatījies dekādēm, tai izzūd kontūras un krāsas. Es slīdu cauri laiktelpai, apdullināti tverot tās aprises, tomēr drīz viss redzētais zaudē kontūras un krāsas. Pasaule ir vērtusies nolietotā lietā, kuru man nav vaļas cilāt. Tomēr arvien es dažreiz domāju, ka prikola pēc interesēšos par lietām. Bet inereses izrādās perverss opijs. Ko es tur lūru, kā citi staipa un groza un mežģa pasauli? Kā dēļ es ļauju savai apziņai lipināties šiem pinekļiem pakaļā? Un kāpēc gan nē? Mana apziņa ir kā monopola nauda, tāda, kurai ir teorētiska vērtība bet ne praktiska. Kas tieši šajā bezcerīgajā, nolemtajā, impotentajā procesā, starp manu apziņu un pieķeršanos pasaulei, mani vēl mulsina? Saķere nenotiek, es nekad nekam nebiju un nebūšu pieķērusies pa īstam. Lietas, lietas, lietas, kontūras un krāsas, bezcerīgi. Vai es mānos un pataisu savu interesi par grēkanaudu ar ko pirkt maldus? Kam un ko es gribu nomaksāt? Vai es atdodu savu parādu vai lieku tam klāt? Ar tādu naudu neko nevar pirkt, tikai žurkām barot. Varbūt mani vienkārši ineresē tas, ko vējš iespļauj sejā? Tad es gribu noliegt visu interesi un esību, ja jau manī nav pat milimetra īstenības un skaidrības.
Tas ir sort of tāds free speech (of existence/ free existence) issue. Tas ir aptuveni kā, kad tu jūties sasaistīts un ieslodzīts, nespējot runāt ar cilvēku, kurš ir pret free speech, jo nezini cik daudz un ko ir OK teikt, cik daudz sevis atklāt vs. cik daudz saglabāt pieklājīgu samākslotību. Tāpat es jūtos par pasauli. Tā kā pasaule ir konsekventi mani aizliegusi, tad pastāvīgi izjūtu ierastu, automātisku atturību pret jebkuru jaunu interesi, impulsu uz rīcību, pat vienkāršu mazu, naivu vēlmi. Es apšaubu un paturu pie sevis visu, ko pasaule varētu nicināt ar savu noliegumu pret mani. Pasaule man ir iedevusi trīs, tai patīkamas darbības, kuras es drīkstu tai atkārtot dienu no dienas, bet es nedrīkstu darīt vai izvēlēties neko atlikušajā bezgalības pārpilnībā. Protams, man ir mans prāts, kas kā savāda, netverama melodija cauri vijas manai esībai bez pieskāriena, liekot man dienu no dienas to apātiski apmulsušai vērot caur bezcerības režģi. I do suppose šī vērošana ir as good as any other thing so it's whatever like. Un kas mani vēl urda? Es nezinu, varbūt šī urdīšana ir arī tikai vērojums, varbūt slimība.
Arvien ieslodzīta starp bailēm no visa šausmīgā, kas varētu notikt, un nožēlu par visu skaisto, kas nevar notikt, es bezcerīgi murminu vārdus, kas uz bezcerīgu mirkli uzbur kontūru un krāsu melīgos rēgus.
teikt