Man pirmdien ir iespēja atkal iet pie Rūperta, but I just don't know. Zinot, ka viņš neko jaunu nepastāstīs, es vienkārši varētu iet, lai mākslīgi mierinātu savu garu. But it might be more frustrating that relaxing. Mani pēdējo nedēļu/mēnešu gaitā ir zudusi interese par visām šīm lietām. It's like, kāpēc man iztērēt blāķi laika spekulējot par lietām, kuras es visticamāk nemūžam neuzzināšu. Tas, protams, ir vieglāk kā mīlēt pasauli. Bet varbūt es esmu sasniegusi stadiju, ka tieši gribas brutālo mīlēšanas izaicinājumu, nevis ieaijājošo pseidointelektualizāciju inerci. Bieži arī šķiet, ka uz apsēstīgākajām intelektualizācijām tendētie cilvēki nemaz nevienu un neko nemīl, un es tā negribu, jo tas šķiet gross moral failing.

Vēl man vakar uzbrauca par to, ka es skatos visādus video ar IDW džekiem un arī lasu tamlīdzīgas grāmatas. Tas bija diezgan unsettling, jo tā bija pirmā reize ilgā laikā, kad man nācās saskarties ar kādu, kas ir ārpus mana echo-chamber un nesaprot lietas, par ko mani vīrieši runā. Prātā tad uzreiz sacenšas divas inklinācijas - cilvēku nolamāt, vai mēģināt sevi paskaidrot, apzinoties, ka visticamāk jebkāda potenciāla sapratne ir visādu demagoģisku apriorismu smagi nobloķēta. Lai arī es par šo incidentu sadusmojos, tas man palīdzēja saprast, ka es nemaz negribu būt kaismīga par šīm politiskā esības plāna krustcelēm, jo mani nemaz dzīve kā tāda īpaši nesaista. Es vienmēr aizmirstu, ka man neko nedod mana laicīgā identitāte un jebkāda cīnīšanās par to ir futile, ja es pat nezinu, vai ķermenis no gara vai gars no ķermeņa. Rezultātā, man prāts un dvēsele pašreiz jūtas šādi: