Mans prāts ir kā nenoteikta laikapstākļu diena, un to nevar mainīt.

Šovakar es Srd kalnā dzēru vīnu un ēdu čipšus un skatījos teiksmainu saulrietu, but I struggle to feel feelings. Tur bija milzīgs balts krusts, but my mind feels blank. I eat slab of tuna looking at the moon.

Was my love not real, as unreal as the illusion of will?

Pasaule lēni, noteikti jūk, es pastaigājos privilēģijā. Man ir mazs balkoniņš ar vīnogām un sikspārņiem, uz kura es dzeru lētu, stipru šķīstošo kafiju, vēl tikai uz vienu nakti. Naktī man ir bail gulēt, jo mani vajā skaņas, kas pārvēršas spokos.

Es maigi mīlu Londonu, un gribu atgriezties pie rutīnas kā spiritually absent vīra.

Cik fantastiska pastāvība justies tik nemīlētai.