Not going to lie. Par spīti tam, ka pasaule ir ilūzija, dziļi sirdī es ilgojos būt madāma, kura klaudzina dārgus zābaciņus uz dārga trotuāra un zibina dārgas saulesbrilles dārgos skatlogos. Vienmēr, kad flirtīgi ieklīstu kādā no pošajiem Londonas rajoniem, mana sirds smeldz un gavilē un ilgojas un mirst. Jo es vienkārši ļoti novērtēju skaisto klasisko arhitektūru, spodros skatlogus, zolīdos, staltos cilvēkus, koptos leafy garden squares. Arī koki šeit šķiet laimīgāki un saulīte spīd vitālāk, kas ir manu ilgu leģitimitātes pierādījums. Tad es iztēlē uzburu dreamy reverie, kā es savā perfektajā understatedly classy bouji dame autfitā vijos cauri savam rietumu kultūras triumfrajonam, no Whole Foods uz ekskluzīvu kafetēriju, uz antīkas mākslas galeriju uz mindful transcendental yoga boot camp. Tad es vēroju putnus no sava lielā balkona ar ideālo pilsētas skatu, apzinīgi un nonšalanti malkojot organisku seleriju, citronu, gurķu un spinātu cold pressed sulu. Tad es padaru kādas lovely fluffy leisurely lietas, ko dara madāmas, kam nav jākalpo kapeikai, piemēram, bez sirdsapziņas pārmetumiem un garīgām sekām palasu Nīči, jo man pieder viss pasaules laiks. Un es, protams, nebūtu viena, jo no rīta Whole Foods perfekti atlasīto pārtiku, es vakarā pārvērstu maltītē savam blondajam toriju vīram. Ja vien mēs neietu uz ekskluzīvo restorānu mazajā ieliņā tepat netālu. No rīta mēs kā divas dūjiņas kopā savā Skandināvu dizaina vintagy virtuvē, vai uz klasiskās arhitektūras balkona terases, ar ideālo pilsētas skatu, lasītu Telegraph, man malkojot kafiju no AI operated espresso machine un viņam Earl Grey tēju, kas būtu maksimāli dārga dēļ kvalitātes. Tad viņš apvilcis gaiši zilu kvalitatīva lina uzvalku, iesēstos savā klasiskajā mašīnā, ko tikko iegādājās automobīļu šovā Hampton Court, un brauktu uz savu uzņēmumu kaut kur uz Sackville Street pelnīt ļoti daudz naudas stundā. Es tikmēr darītu to pašu, ko rindkopas sākumā. Bērnu mums nebūtu, jo mums būtu jāizdara pārāk daudz ekskluzīvu lietu, kam citādāk nepietiktu laika. Un tā paietu mūsu godprātīgā, izsmalcinātā un kvalitatīvā ilūzija.

So, es noskatījos JRE interviju ar Elon Musk. I had no idea what an adorable weirdo he is! Man viņš šķiet kā savāds loveable martyr of the flux of divine creativity. Intervijas sākumā es nespēju ierubīties, vai viņam ir asperdžers vai prozaks. Tad viņš sāka stāstīt, kā viņa prāts jau kopš piecu gadu vecuma ir kā neverending explosion with a tinge of curse vibe, dēļ kā viņš baiļojās, ka viņu aizsūtīs uz trakomāju, un ka vienīgais veids, kā nesajukt prātā ir šo violent stream of ideas pārvērst produktivitātē to increase the probability that the future is good for the people. It sort of broke my heart. Es beidzot saprotu kāpēc Grimes viņu deitoja, he is just such a cute brain. Vēl man šķiet it is ironic and fucked up, ka visi mēdiji izmēdījās, kā viņš tiešraidē pīpēja zāli, kamēr viņš ievilka tikai vienu pufiņu no JR džointa, intervijas beigās maigi piebilstot, ka mīlestība ir atbilde, un ka cilvēkiem būtu svētīgi būt jaukākiem vienam pret otru, jo vairākuma paviršs pieņēmums, ka cilvēki ir nejauki, visbiežāk izrādās maldīgs.