Varbūt Dievs vienkārši grib mani iemācīt, klusi un bez nosacījumiem mīlēt totālā obskūrā, bez pretenzijām, bez ekspektācijām, bez lieciniekiem, tikai ar klusu, maigi asiņojošu sirdi, prom no visu acīm, padevīgi un ekskluzīvi kalpojot mīlestībai un nekam citam, aizmirstot savu esību pilnībā. Jo es esmu iedomīga un tas ir vienīgais veids kā mani iemācīt. Man šķiet, es tiešām esmu pelnījusi visas savas sāpes un mokaino apjukumu, un teikt, ka vairs nevaru izturēt, ir tas pats vecais pretīgais iedomīgums un vaidulīgums. I feel like I have always been and always will be total lowly trash. Kad man mīlestība, kā zelta oliņa ielikta rokās, es to metu projām. Kad saulīte mīļi silda, es tupu pagrabā. I literally hate myself, but in a hopeful way.

*

Why you want to fly Blackbird
you ain't ever gonna fly
No place big enough for holding
all the tears you're gonna cry
'cause your mama's name was lonely
and your daddy's name was pain
And they call you little sorrow
'cause you'll never love again
So why you want to fly Blackbird
you ain't ever gonna fly
You ain't got no one to hold you
you ain't got no one to care
If you'd only understand dear
nobody wants you anywhere
So why you want to fly Blackbird
you ain't ever gonna fly

Tomēr mīlestība ir tik tīra, viegla, gaiša, spoža, silta liesmiņa, ka nekas nespēj to aptumšot. Lai arī sāpes, kā izbadējušies vilki atieztiem žokļiem baisi riņķo tai apkārt, tā maigi kvēlo ar uguni, kas nav iz šīs pasaules.