Es būtībā piekrītu Semam Harrisam par brīvo gribu.
Brīvā griba ir Dieva nevis cilvēka iezīme. Cilvēks ir apziņas orgāns, interfeiss, kā acis, kas skatās filmu; un par katru filmas ainu domā, ka ir tās katalizators (es apzinos šo momentu, tātad es to radīju) ar savu skatīšanos vien. Viss, ko cilvēks dara ir skatās ar apziņu, kamēr Dievs rullē savu rūpīgi uzmontētās filmas rullīti pēc saviem ieskatiem. Pēkšņi nākamajā filmas-dzīves ainā notiek kas dramatisks, un parastais cilvēks sažņaudzas aukstās šausmās; kamēr cilvēks, kas zina, ka filma un brīvā griba ir Dieva īpašums, nodveš "Blimey!", ieraušas ērtāk kinoteātra-esības sēdvietā un aizrautīgi vēro, kas notiks tālāk; arvien zinot, ka beigās neapskādēts, bet filmas estētikas iejūsmināts, viņš vieglā, raitā solī pametīs kinoteātri un cauri smaržīgām rudens lapām, ar siltu kapučino krūzīti saujā, tipinās mājup. Un sākot ar rudens lapu gājienu mājās, arvien katrā nākamajā situācijā-filmā, ierausīsies ērtāk kinoteātra sēdvietā, lai pēc tam arvien dotos mājup.
Patiešām, cik absurdi būtu, ja es skatoties Matriksu, brīdī, kad Neo nepārleca pāri uz nākamo palodzi un tika sagūstīts, es lamājoties un šņukstot izskrietu no kinoteātra lādot Dievu, ka viņš ir uzņēmis tik debīlu filmu; vai vainotu sevi, ka es nopirku biļeti uz tik debīlu filmu, zvērot nekad vairs neskatīties filmas; vai vēl vērienīgāk, psihotu, ka es ar savu klātbūtni biju atklāti vainīga pie Neo sagūstīšanas, kas iznīcināja jebkādu nākotnes iespēju, jēgas konceptu un satrieca labā ilūziju. Vai varbūt kāds cits kinozālē bija vainīgs, varbūt pats kinoteātris ir kļūda. Tā vietā es varētu kognitīvi stiprināties, palikt kinoteātrī un just Neo līdzi līdz pašām beigām un atrisinājumam, priecājoties par viņa glāsmainajiem vaibstiem un siltajām acīm uz sentineļu dzelžaini aukstasinīgā fona.
Es tagad atceros, kā precīzi to pašu, ko Sems Harris atkārto visiem, kas viņam taujā izskaidrot brīvās gribas idejas absurda iemeslus, es sirdīgi eksplicēju savam filozofijas kursabiedram pirms senseniem gadiem, pīpējot uz lietaina stūra. Kā man ir sajūta, ka katra mana darbība, doma un vārds uzpeld no nekurienes, vai vismaz iesniedzas nekurienē, jeb bezgalībā. Ka man nekādi nav brīvās gribas un tas jūtas klaustrofobiski. Ka es nevaru atrast brīvās gribas sākumu, ka man nav pamatu un pamata nekam. Ka ja es neizlēmu savu piedzimšanu, tad jebkurš notikums pēc tam arī nav manis izlemts, bet gan Kaut Kā nosacīts, un visu iepriekšējo notikumu likumsakarīgs iznākums. Un jebkuram "iepriekšējam" notikumam ir "iepriekšējāks" notikums. Jebkas, kas man iešaujas prātā, nav manis izlemts, jo es nekad neizlemju "Tagad man prātā iešausies šī doma". Doma, ka "Jebkas, kas man iešaujas prātā, nav manis izlemts." arī man iešāvās prātā un tāpat doma, ka "Tagad man prātā iešausies šī doma", arī iešaujas no nekurienes, un tā no nekurienīgas bezsākumības līdz nelabai bezgalībai.
Man šķiet ticēt Dievam, un viņam uzticēties un dzīvot ticīgu dzīvi nozīmē:
1) Atdot projām ilūziju par brīvo gribu. Nezagt no Dieva! Neizlikties, ka tas, kas ir viņa, pieder man. Nebūt konkrētam zaglim un melim, un tādējādi nepsihot.
2) Saprast, ka visas lietas, kas tiek darītas, tiek darītas kopā manām un Dieva rokām, kas ir metafiziski saplūdušas kopā, aizņemot vienu un to pašu laiktelpu. Sajust Dieva rokas savās rokās un savas rokas Dieva rokās.
3) Tāpat kā, skatoties nervus kutinošu filmu, es nevaimanātu pa visu kinozāli vai neziskrietu no kinoteātra, tāpat arī pasaulē atrodoties, uz nervu kutinošiem momentiem vajag reaģēt adekvāti - paturot prātā, ka everything will make sense in the end.
4) Arvien sev atgādināt, cik grandioza mistiska ir apziņas un Dieva kopība, tāpat kā viss, kas izliekas par cilvēku pasauli, ar tās ķermeņiem, vielām, objektiem, laiku un telpu.
5) Tajā pašā laikā atcerēties, ka visi mani punkti, ieskaitot arī šo, ir radīti, iznīcināti ar Dieva gribu.
*
Dažreiz man paliek amizanti, ka šajās dienās, jebkas, kas notiek manā garlaicīgajā, mietpilsoniskajā zaudētājas dzīvē izraisa seismiskas pārdomās par Dievu. Dažreiz es pieļauju, ka viņš ir mana ultimate unrequited love that I love to obsess about as a guilty, ambivalent, safe pleasure. Un tas būtu tik bezrūpīgi un viegli, ja vien es sirdī nezinātu, cik melnbalts ir šis jautājums, un cik katastrofāli letāla būtu šāda vieglprātīga domāšana. Vēl es dažreiz domāju, ka varbūt mani dzīvē vēlarvien nekas nav pa īstam smagi satricinājis, jo kaut kur manos sirds dziļumos arvien ir bijusi noturīga apziņa un zināšana, ka šis viss nepieder man, ka es esmu tikai priviliģētas acis.
Brīvā griba ir Dieva nevis cilvēka iezīme. Cilvēks ir apziņas orgāns, interfeiss, kā acis, kas skatās filmu; un par katru filmas ainu domā, ka ir tās katalizators (es apzinos šo momentu, tātad es to radīju) ar savu skatīšanos vien. Viss, ko cilvēks dara ir skatās ar apziņu, kamēr Dievs rullē savu rūpīgi uzmontētās filmas rullīti pēc saviem ieskatiem. Pēkšņi nākamajā filmas-dzīves ainā notiek kas dramatisks, un parastais cilvēks sažņaudzas aukstās šausmās; kamēr cilvēks, kas zina, ka filma un brīvā griba ir Dieva īpašums, nodveš "Blimey!", ieraušas ērtāk kinoteātra-esības sēdvietā un aizrautīgi vēro, kas notiks tālāk; arvien zinot, ka beigās neapskādēts, bet filmas estētikas iejūsmināts, viņš vieglā, raitā solī pametīs kinoteātri un cauri smaržīgām rudens lapām, ar siltu kapučino krūzīti saujā, tipinās mājup. Un sākot ar rudens lapu gājienu mājās, arvien katrā nākamajā situācijā-filmā, ierausīsies ērtāk kinoteātra sēdvietā, lai pēc tam arvien dotos mājup.
Patiešām, cik absurdi būtu, ja es skatoties Matriksu, brīdī, kad Neo nepārleca pāri uz nākamo palodzi un tika sagūstīts, es lamājoties un šņukstot izskrietu no kinoteātra lādot Dievu, ka viņš ir uzņēmis tik debīlu filmu; vai vainotu sevi, ka es nopirku biļeti uz tik debīlu filmu, zvērot nekad vairs neskatīties filmas; vai vēl vērienīgāk, psihotu, ka es ar savu klātbūtni biju atklāti vainīga pie Neo sagūstīšanas, kas iznīcināja jebkādu nākotnes iespēju, jēgas konceptu un satrieca labā ilūziju. Vai varbūt kāds cits kinozālē bija vainīgs, varbūt pats kinoteātris ir kļūda. Tā vietā es varētu kognitīvi stiprināties, palikt kinoteātrī un just Neo līdzi līdz pašām beigām un atrisinājumam, priecājoties par viņa glāsmainajiem vaibstiem un siltajām acīm uz sentineļu dzelžaini aukstasinīgā fona.
Es tagad atceros, kā precīzi to pašu, ko Sems Harris atkārto visiem, kas viņam taujā izskaidrot brīvās gribas idejas absurda iemeslus, es sirdīgi eksplicēju savam filozofijas kursabiedram pirms senseniem gadiem, pīpējot uz lietaina stūra. Kā man ir sajūta, ka katra mana darbība, doma un vārds uzpeld no nekurienes, vai vismaz iesniedzas nekurienē, jeb bezgalībā. Ka man nekādi nav brīvās gribas un tas jūtas klaustrofobiski. Ka es nevaru atrast brīvās gribas sākumu, ka man nav pamatu un pamata nekam. Ka ja es neizlēmu savu piedzimšanu, tad jebkurš notikums pēc tam arī nav manis izlemts, bet gan Kaut Kā nosacīts, un visu iepriekšējo notikumu likumsakarīgs iznākums. Un jebkuram "iepriekšējam" notikumam ir "iepriekšējāks" notikums. Jebkas, kas man iešaujas prātā, nav manis izlemts, jo es nekad neizlemju "Tagad man prātā iešausies šī doma". Doma, ka "Jebkas, kas man iešaujas prātā, nav manis izlemts." arī man iešāvās prātā un tāpat doma, ka "Tagad man prātā iešausies šī doma", arī iešaujas no nekurienes, un tā no nekurienīgas bezsākumības līdz nelabai bezgalībai.
Man šķiet ticēt Dievam, un viņam uzticēties un dzīvot ticīgu dzīvi nozīmē:
1) Atdot projām ilūziju par brīvo gribu. Nezagt no Dieva! Neizlikties, ka tas, kas ir viņa, pieder man. Nebūt konkrētam zaglim un melim, un tādējādi nepsihot.
2) Saprast, ka visas lietas, kas tiek darītas, tiek darītas kopā manām un Dieva rokām, kas ir metafiziski saplūdušas kopā, aizņemot vienu un to pašu laiktelpu. Sajust Dieva rokas savās rokās un savas rokas Dieva rokās.
3) Tāpat kā, skatoties nervus kutinošu filmu, es nevaimanātu pa visu kinozāli vai neziskrietu no kinoteātra, tāpat arī pasaulē atrodoties, uz nervu kutinošiem momentiem vajag reaģēt adekvāti - paturot prātā, ka everything will make sense in the end.
4) Arvien sev atgādināt, cik grandioza mistiska ir apziņas un Dieva kopība, tāpat kā viss, kas izliekas par cilvēku pasauli, ar tās ķermeņiem, vielām, objektiem, laiku un telpu.
5) Tajā pašā laikā atcerēties, ka visi mani punkti, ieskaitot arī šo, ir radīti, iznīcināti ar Dieva gribu.
*
Dažreiz man paliek amizanti, ka šajās dienās, jebkas, kas notiek manā garlaicīgajā, mietpilsoniskajā zaudētājas dzīvē izraisa seismiskas pārdomās par Dievu. Dažreiz es pieļauju, ka viņš ir mana ultimate unrequited love that I love to obsess about as a guilty, ambivalent, safe pleasure. Un tas būtu tik bezrūpīgi un viegli, ja vien es sirdī nezinātu, cik melnbalts ir šis jautājums, un cik katastrofāli letāla būtu šāda vieglprātīga domāšana. Vēl es dažreiz domāju, ka varbūt mani dzīvē vēlarvien nekas nav pa īstam smagi satricinājis, jo kaut kur manos sirds dziļumos arvien ir bijusi noturīga apziņa un zināšana, ka šis viss nepieder man, ka es esmu tikai priviliģētas acis.
teikt