*

"Rejection of the unknown is tantamount to "identification with the devil," the mythological counterpart and eternal adversary of the world-creating exploratory hero. Such rejection and identification is a consequence of Luciferian pride, which states: all that I know is all that is necessary to know. This pride is totalitarian assumption of omniscience – is adoption of “God’s place” by “reason” – is something that inevitably generates a state of personal and social being indistinguishable from hell. This hell develops because creative exploration – impossible, without (humble) acknowledgement of the unknown – constitutes the process that constructs and maintains the protective adaptive structure that gives life much of its acceptable meaning."  

*

Lai arī es laiskā brīdī nosolījos, ka nebūšu nekāda logos girl un nelasīšu batonus, pie pirmās izdevības es flirtīgi iemaldījos grāmatveikalos (vairākos) un nopirku gan Maps of Meaning gan Lin Zhao Blood Letters. Tagad es gribu izlasīt visu par kaismīgiem kristiešiem, tirānu mocekļiem un logos cīkstoņiem. Man laikam kristīgos cilvēkos patīk tas, ka atšķirībā no New Age cilvēkiem, viņi acīmredzami ontoloģiski transcendē. Kamēr New Age cilvēki pārsvarā ir pārņemti ar me, myself and I, kristieši vienkārši grib darīt labus darbus, tādējādi daudz efektīgāk palīdzot un uzlabojot dzīvi gan pašiem sev, gan citiem, gan pasaulei kopumā. New Age cilvēki vienmēr ir paradoksālā konfliktā, jo arvien vairak ieklemmējoties uz savu "pilnveidošanu" viņi nostiprina savu samilzušo ego, jeb pataloģisko bad infinity limited "mind->FULL" mind. Kristieši savukārt totāli dismisso savu ego, visu metot uz Dievu, atzīstot, ka Dieva prāts ir gudrāks, kamēr viņu mazais prāts ir kalpiņš, tādējādi atklājot savu sirdi un savu patieso būtību; ko New Age cilvēki tik kaismīgi meklē bet neatrod, jo meklē nevis tur kur tā ir, bet apmātā ilūzijā. Savu būtību nevar atrast sevī, bet gan pasaulē, jo cilvēks ir daudz vairāk pasaule nekā viens mazs viņš pats.  

Rezultātā, vakar es stundām klausījos Coding/Hacking/Feeling like a 80s scifi superhero pleilisti un lasīju Maps; lai arī  teksts ir unadulterated & freakishly dense Jordan Peterson mind love, es viņā ierubos un vaiboju, so I can foresee many ecstatic logos hours, days, weeks, months coming up this autumn. 

Šodien, savukārt, izdomāju aiziet noskatīties kinoteātrī Neverending Story, un pa ceļam "nejauši" attapos grāmatnīcā un metafiziski aizmagnetizējos uz World History sadaļu, kur bija visādas grāmatas par represijām, diktatūrām, mocekļiem, transcendenci un man kāri iegailējās gara acis, this will be my new thing! Es plauktā pamanīju Blood Letters, un jutu, ka this has to be read by me, cognized by me, all else is futile, so I happily succumbed. Atceļā no filmas, metro sāku lasīt, un es nespēju noticēt, ka eksistēja tādi cilvēki, kam pasaule bija tik svarīga! Šķiet mūsdienās, tikai retajam pasaule ir svarīga. 

Tas arī sasaucās ar Neverending Story filmu. Man kinoteātrī bija archetype party singularity moments, kad atskārtu, ka filma būtībā ir pravietojums par pašreizējo pasaules morālo stāvokli. Par to kā "Nothing" is devouring all meaning, how dark servants (Gmork) are conspiring with That Which is Behind Nothingness to gain power. Brīdī, kad Gmorks teica, ka "People who have no hopes are easy to control. And whoever has control, has the power." man šķita, ka aizvietojot, vai papildinot "hopes" ar "meaning" vai ''value hierarchy'', it is concise summary of current agenda, whether unconscious or conscious. Es atcerējos, kā nihilisms tieši tā arī jutās; ka iesākumā prātā bija krāšņa, mistiska, skaista pasaule, kura tad pakāpeniski, eksponenciāli tika sašķaidīta, izdemolēta, izlaupīta, aizslēgta, un es paliku izraidīta tumsā, nekurienē, nebūtībā, neesībā. 

Un ar neizdibināmu žēlsirdību, kuras parādniece es esmu mūžīgi, man tiek iedots mazs, mirdzošs kristāliņš dzīvas jēgas, ar kuru es varu atkal radīt šo skaisto pasauli, debesu valstību no jauna. ♡